Aija Kalve Ilze Stikāne - bilingvals.lv

sariesties – sanākt, sakāpt(acīs)„Te ir pilnīgi viss,” sacīja mazgalvītis. „Viss, ko cilvēki mēdz pazaudēt– gan lietas, kuras viņi tomēr vēl cer kādudien atrast, gan arī tās, kasjau sen aizmirstas vai kuras atrast vairs nav ne mazāko cerību. Mājas,kuru vairs nav, ielas, kuru vairs nav...”„Arī koki?” es prasīju.„Arī koki,” pamāja mazgalvītis. „Pat veseli dārzi un parki.” [..]Nezinu, cik ilgi mēs tā skraidījām, līdz beidzot ieraudzījām Kārli [zēns,kurš kopā ar Annu nokļuvis pazudušo lietu pasaulē] nekustīgi sēžam pieplaukta, kurā saritinājies gulēja mazs melns kaķēns. [..]„Es atradu Tomiņu,” viņš teica un noglaudīja melno kaķēnu. Kaķēnsnepakustējās, likās, ka viņš ir aizmidzis. Mazā gaismiņa viņa plauktābija pavisam blāva, taču tagad kļuva spožāka.„Kārli, mums jāiet!” es atkārtoju.„Es gribu viņu ņemt līdzi,” teica Kārlis.„Jocīgi, viņš ir tieši tikpat liels kā tad, kad pazuda,” Kārlis klusāmsacīja. „Mamma domāja, ka varbūt Tomiņš izkritis pa logu un kautkur aizmaldījies. Es zinu, kaķi vienmēr krīt uz kājām. Es jau zināju, kaTomiņam nekas slikts nebūs noticis. Es ņemšu viņu līdzi.”Gaismiņa virs kaķēna iespīdējās vēl spožāka.„Nē, tā nevar,” sacīja mazgalvītis.„Nē, tā nevar,” atkārtoju es, jo nu jau es zināju. „No šejienes tu nekonedrīksti ņemt līdzi. Tomiņu tu varētu ņemt līdzi tikai tad, ja atrastuviņu pa īstam un tur, piemēram, pagalmā vai kāpņu telpā.” [..]„Bet tā nav godīgi!” Kārlis iebilda. „Es gribu viņu ņemt līdzi!”„Nevar,” teicu es.„Nevar,” teica mazgalvītis. „Vienīgais, kas tev atliek, ir paturēt viņuatmiņā. Un neaizmirst pavisam.”„Bet tā nav godīgi!” Kārlis atkārtoja, un viņam acīs sariesāsasaras. [..]„Es nezinu, vai tā ir godīgi, bet laikam tā ir pareizi,” sacījamazgalvītis.(Pauls Bankovskis. „Mazgalvīši spēlē mājās”)2. Pasvītro Paula Bankovska stāstā vārdus, kuri nosauc visu, kasglabājas pazudušo lietu pasaulē! Sagrupē tos un ieraksti tabulā!Pazudušo lietu pasaulePriekšmets, dzīva būtneParādības, jūtas,emocijasVides objektsCits(valoda, sacerējumi)84