Aija Kalve Ilze Stikāne - bilingvals.lv

teju – gandrīzpazudināt – panākt, kakāds iet bojā vai cieš lieluszaudējumussparīgs – enerģiskssaspringt – piepūlētiesaprindas – cilvēku grupaar kopīgām interesēm**NEVARU. ESMU STULBAJOS LAUKOS. NEBUUSHU**Kristaps piespieda apstiprinājuma taustiņu un nosūtīja savu sāpidraugam. Un sāpei bija iemesls, jo viņš kopā ar tēva ģimenivasaras brīvlaiku pavadīja laukos. Tēva lauku īpašumā.Šeit nekā netrūka – bija upe, mežs, veikals dažu kilometruattālumā, taču nebija draugu. Neviena paša. Un tas Kristapudarīja teju vai traku, tikai vecāki gan to nesaprata.Kādi vecāki! Tētis ar savu jauno sievu. Tas bija tandēms,kurš darbojās ar domas palīdzību. Doma bija pavisam vienkārša– pazudināt Kristapu. [..]Viņš pieslējās sēdus, sastūma guļammaisus vienā lielā kaudzēun apsēdās pie pašdarinātas koka letes, uz kuras atradāsLauras, tēva sievas, mp3 pleijers ar tam pievienotiem mazjaudīgiem multimedijuskaļruņiem. Pēc dažām sekundēm tie sparīgi iekaucās:Lately things won’t go my wayLately everything is greyIt feels like somethingIt feels like nothing.Tie bija KoRn – Kristapa draugu iemīļotā grupa. Arī Kristaps to klausījās,taču uzskatīja, ka būtu muļķīgi saspringt angļu valodas stundās tikaitādēļ, lai uzzinātu, par ko šie tur brēc. Gari, melni mati, ķēdes un nometāla štancētas miroņgalvas viņam jau bija, un ar to taču vajadzēja pietikt,lai draugi viņu pieskaitītu metālistu aprindām. Kad viņam pajautāja,kādu mūziku viņš klausās, Kristaps arvien lepni nosauca viņa drauguaprindās iecienītās grupas. Viņš taču nevarēja atklāt, ka labprāt klausāsPlacebo, Guns ‘n Roses un Billy Idol. Tas būtu vienkārši smieklīgi.Atlaidies neērtā koka krēslā, Kristaps kratīja galvu un purināja matuskā negudrs. Ritmiski. Tāpat kā to mēdza darīt viņa kompānija.Atkal iepīkstējās mobilā telefona īsziņas signāls. Šoreiz viņš to nedzirdēja– tikai sajuta vibrāciju.**TU ESI LOHS, BUUS ALINSH UN CIGAS, LINDAS SENCHIAIZBRAUKUSHI UZ DIVAAM DIENAAM. TAVS SENCITIS NAUDUNEVAR IEDOT, VAI? UN TU SAKI, KA VINSH ESOT BIEZAIS...**Izlasījis ziņu, Kristaps saķēra galvu rokās un sparīgi domāja. Nevērīginosviedis telefonu uz galda, viņš sameklēja murskulī samestās drēbesun sāka ģērbties. [..]„Tēt, man vajag uz Rīgu. Uz divām dienām. Iedosi naudu?” Kristapsuzsauca tēvam, kurš patlaban peldēja šurp no pretējā krasta. [..]„Ko tu darīsi Rīgā?”„Man... darīšanas. Sakarā ar jauno skolu.”„Kur ta’ domā stāties?”„Es aprunāšos ar draugiem un izdomāšu...”(Kristīne Ulberga-Rubīna. „Es grāmatas nelasu”)70