Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Lejā uz ceļa Džīna, priecīgi pastāstu par savām
sēnēm. Kā ēna pārslīd viņas sejai. Viņa
pienāk man tuvu klāt, cieši saņem pie elkoņa.
Nekādā ziņā neēd. Tu gulēsi beigta. Cik
tā jau nav bijis. Lēnām atlaiž manu elkoni,
ne pavisam. Saspiež atkal, akmeņainā nopietnībā
atkārto: Nekādā ziņā neēd. Tās nevar
ēst. Tās nav ēdamas.
Šie amīši. Ēd tik savas mākslīgi siltumnīcās,
laboratorijās saaudzinātās sēnes, atradinājušies
no laba, dabiska ēdiena. Šis punkts taču
man ir desmitreiz skaidrāks par viņas zināšanu,
ka tās nevar ēst.
Tomēr –
Tā īsti jau Amerikas sēnes nepārzinu. Nav
gadījies te sēņot, ar tām iepazīties. Lai nu
tā galīgā nomiršana, tā doma jau man nav
sveša. Bet taisni viegla saindēšanās pašlaik
nebūtu vēlama. Vemšana... Šodien vēl neizcepu,
muļķīgi. Un kamēr es te svārstīšos,
nāks tārpi un bez gudrošanas ēdīs, kas labs.
Ak, šī ačgārnību pilnā pasaule tagad!
Es zinu, kas te atkal ir. Ja es būtu Latvijā, man
pašai no bērna kājas būtu pavisam skaidrs,
kuras sēnes ir ēdamas un kuras nav ēdamas,
tur tāds stāvoklis vispār nerastos. Laba sēne
pati tev pienāk klāt, nē, tu to nedrīksti ēst.
Un pie tā atkal ir vainīgi krievi.
Un tas nebūt nav joks. Vēl viena no neskaitāmām
nelādzībām, ar ko viņi maitājuši gan
savu zemi, gan tās, kuras skāruši. Atšķirt miljoniem
cilvēku no viņu mājām, izjaukt viņu
svēto piederību savai vietai zemes virsū, nē,
mīļie, tas nav joks. Šo nelabo darbu nelabās
sekas ceļas augšā visās malās. Izlien no zemes
ar labu sēni, tu to nedrīksti ēst.
Ko lai tagad daru?
***
Ziņās stāsta, kā Krievijā tagad iet Kaukāza
ļaudīm. Uzbrūk, piekauj, nogalina. Sauc:
Krieviju krieviem! Šo cilvēku atrašanās Krievijā
ir pašu krievu roku darbs. Viņu zemes
varmācīgi pievienoja Krievijai, laika gaitā
daudziem dzīvošana sasaistījās ar turieni.
Nu dzen projām, atņem darbu, iztiku. Krievijas
lielums un sūtība. Vai tiešām tauta, kas
devusi Čehovu, Tolstoju, Rahmaņinovu nespēs
no tā atveseļoties? To nevar, negribas
pieņemt. Bet šausmīgi ilgi tur velkas šis slimums,
sakņodamies, pieaugdams klāt, aplaizdams
citus. Kādu postu tas ir nodarījis un
turpina darīt lielā pasaules daļā.
***
Bišu krūms turpina savas pamācības. Šodien
atkal rādīja, kā bite neļauj sevi traucēt.
Izlauzdama sakaltušu stiebru, sakustināju
zaru. Bite neko, stingrāk pieķeŗas ziedam.
Tikai, kad mana roka nāk tai pavisam tuvu
klāt, tikai tad, kā mazliet aizvainota – it kā
ar vieglu augstākas zināšanas saīgumu par
manu rīcību – viņa lēnām paceļas no zieda,
palido drusku tālāk. Tikai mazdrusciņ tālāk.
Tūliņ atsāk medus meklēšanu citā ziedā. Līdz
beidzamam viņa neļauj sevi pārtraukt darbā,
nevienu sekundi viņa neatdod traucētājam.
Vai bitēm varbūt ir augstāka nodošanās spēja
nekā cilvēkiem – ? Un medus vākšana īpašu
uzmanību un uzticību prasošs darbs?
Mīļais, vecais bišu krūms! Mēs te dzīvojam
līdzās gadu desmitus, un vienmēr tas parāda
ko jaunu un jauku.
***
Izgudroju lielisku vasaras saldo ēdienu. Tā,
ielej bļodiņā krūzi ledusskapī stāvējušas vēsas
paniņas. Pieliek vienu vai divas tējkarotes
medu, bet nesamaisa. Gatavs. Garšīgs, veselīgs,
atsvaidzinošs, bez kādas taisīšanas.
Pagatavošanas laiks nepilna minūte, neatrauj
laiku no papīriem. Ļoti labs. Pie tam,
mīļo Blaumani, skaitās, ka es šīs lietas nemāku.
Bet es redzu, ka te ir liela, atzīta vērtība:
vienkāršība. To nevar apgāzt.
***
Tie tauriņi nu gan ir. Kā piedzēruši. Spoža
saule, zaļš dārzs, tur viņi klumburo. Vai viņi
jauž, kur dodas, kurp grib aiztikt? Papūš
viegla vēsma, viņš lido uz otru pusi – pilnīgi
atdod sevi gadījumam? Tā gluži nevarētu
būt.
Skaisti jau viņi ir. Kā lielas, gaišā dienas laikā
apreibušas ziedlapas. Un gan jau viņi
zin, gan jau viņi nonāk, kur viņiem jānonāk.
Varbūt zilspārnim grūtāk viņus gaisā noķert
taisni šī nevienādā streipulīgā lidojuma dēļ.
Bet var arī būt, ka tie viņam diezko negaršo.
Un tā viņi te klumburo, un man par viņiem
jāpieraksta. Pasaulē brūk kalni, tilti, applūst
zemes, ziemeļpols kūst ārā, un man vēl jāpasaka,
kā viņi te lidinās. Brīžiem viņi gaisā
gandrīz apstājas, kā nevarēdami izšķirties,
uz kuru pusi labāk doties. Viss ir tik aicinošs.
Vai atkal pēc Gētes, vēl pakavēdamies, vēl
neaiziedami no kāda burvīga mirkļa.
Pie viņiem var drusku pieturēties. Šajos cilvēku
saspridzināšanas laikos, kas tagad pienākuši.
***
11