Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
DZEJA AR PRIEKŠNOSACĪJUMU<br />
Uldis Bērziņš. Saruna ar Pastnieku. Rīgā:<br />
Neputns. 2009. 68 lpp.<br />
Iesākumā atļaušos izteikt apgalvojumu, ka<br />
krājuma noformējums, ko veidojis mākslinieks<br />
Juris Petraškevičs, vizuāli atgādina<br />
mobila telefona lietošanas instrukciju – vienkāršs,<br />
balts vāks, kurā līdzīgi kā jau minētajā<br />
bukletā lieliem burtiem izcelts visbūtiskākais<br />
– firmas zīme jeb autora vārds.<br />
Lieku reizi pieminēšu, ka Ulža Bērziņa dzejas<br />
izprašanas priekšnosacījums ir vēstures<br />
un kultūras procesu izpratne. Šis priekšnosacījums<br />
autora dzeju attālina no vidusmēra<br />
dzejas lasītāja – lai arī tās izprašanai vidējo<br />
izglītību apguvušam lasītājam nevajadzētu<br />
sagādāt grūtības, tā nelīdzinās sentimentālajai<br />
vai ciniski sentimentālajai lirikai, ko<br />
dažādas kvalitātes izpildījumā rada vairums<br />
mūsdienu latviešu dzejnieku. Uldis Bērziņš<br />
savām sapņu ainām un vēstures kopsakarību<br />
pārdomām izmanto izteiksmes formu, kurā<br />
vissvētāko patiesību bieži vien pauž robusta<br />
sarunvaloda, kurā vienlaikus sadzīvo visdažādāko<br />
novadu valodu īpatnības. Tā ir dzejas<br />
valoda, kurā viss materiālais ir līdz bērnišķīgai<br />
vienkāršībai atkailināts un viss aplamais<br />
izcelts un izzobots.<br />
Šajā krājumā autora tematikas lokā, kas līdz<br />
šim galvenokārt aptvēra vēstures procesus<br />
un personības, gluži nemanāmi iezagušies<br />
reliģiskie motīvi, spēcīga paša mirstības apziņa,<br />
kā arī izteikti biogrāfiski dzejoļi. Autors,<br />
balansējot uz narcisma robežas, krājumā<br />
atļaujas rakstīt arī par sevi. Līdz ar ierasto<br />
vēsturiski politisko tematiku, kā arī Bībeles<br />
Vecās Derības un Korāna ainām, ko autors<br />
izklāsta ar viņam vien raksturīgo sulīgo sarunvalodas<br />
izteiksmi, kas akcentē cilvēcisko<br />
pārstāstītajā sižetā, krājumā sastopami arī<br />
dzejoļi, kuros autors atļaujas būt neierasti<br />
personisks. Tomēr arī šajā personiskumā<br />
Uldis Bērziņš saglabā sev tik ļoti raksturīgo<br />
raupjumu. Melanholiskas noskaņas autora<br />
dzejā spēj iezagties vienīgi, rakstot par savas<br />
paaudzes vai vēlāko paaudžu zudušo daļu,<br />
kuru veido ...sadegušie puiši, pakārušās<br />
meitenes, tās runātnepratējas, tie – nepateikušie,<br />
tie aizietmācētāji, iz esmes izrautie...<br />
(44.lpp.).<br />
Šajā krājumā Ulža Bērziņa liriskais „es” vienlaikus<br />
sauc ...es gribu izlauzties pie Tevis,<br />
Kungs... (2) un atzīst, ka Man tīk ēst treknu,<br />
stipru dzert, man patīk sievietes (62) – tā ir<br />
milzīga garīgā un fiziskā dzīvotgriba, kas līdz<br />
ar putna lidojuma perspektīvu uz vēstures<br />
un kultūras procesiem, kā arī skanīgu, sulīgu<br />
sarunvalodu veido to, ko pazīstam kā<br />
Ulža Bērziņa dzeju un atzīstam tajā par labu<br />
esam. Uldis Bērziņš ar šo krājumu pierāda,<br />
ka par spīti savam dzimšanas gadam nav ne<br />
vecs, ne iesūnojis, un savā izteiksmē šķiet<br />
dzīvīgāks un drosmīgāks par dažu labu visjaunākās<br />
paaudzes rakstošo.<br />
Santa Skujiņa<br />
Pirms 22 gadiem Talsos dzimusī Santa Skujiņa ir<br />
dzejgrāmatas Jūra mostas iekliegdamās (2008) autore<br />
(skat. portālu ¼ satori).<br />
TRIMDĀ UN PASAULES<br />
PAGALMOS<br />
Astrīde Ivaska. Dzeja un atdzeja. Ivara<br />
Ivaska ilustrācijas. Rīgā: Pētergailis, 2008.<br />
448. lpp.<br />
Šis masīvais sējums ir daudzdaļīgs un sastāv<br />
no atlasītiem izvilkumiem no jau publicētām<br />
Astrīdes Ivaskas dzeju grāmatām, nepublicētiem<br />
dzejoļiem, atdzejojumiem no<br />
sešām valodām un šur tur pa pievienotam<br />
komentāram. Anitas Rožkalnes ievadvārdi,<br />
kam pievienojami būtu arī Imanta Ziedoņa<br />
un Benitas Veisbergas pēcvāka atzinumi.<br />
Gandrīz ikviens komentētājs pie dzejnieces<br />
vārda piekabina vārdu „trimda,” un ne jau<br />
bez iemesla, jo dzejniece labu daļu no sava<br />
mūža ir pavadījusi ārpus Latvijas vai kā pati<br />
Ivaska atzīmē: Pasaules pagalmos. Jāpiebilst,<br />
ka daudziem vērtētājiem tāds apzīmējums<br />
varētu nozīmēt ierobežojumus, kas Ivaskas<br />
gadījumā nebūtu taisnība. Jau tajos laikos,<br />
kad „trimda” bija visai izplatīts, pieņemams<br />
un gandrīz nepieciešams apzīmējums, pacēlās<br />
balsis ar aizrādījumu, ka rakstniecības<br />
sadalīšana ģeopolitiskos aplokos nozīmē ignorēt<br />
mūsu rakstniecības kopību. Atskaitot<br />
patriotiskos taurētājus un tos, kas pelnīja<br />
maizi ar ideoloģisko pretstatu uzsvēršanu,<br />
šāda bipolaritāte izlikās visai aizdomīga,<br />
ideologu atvasināta. Astrīde Ivaska nav skaļi<br />
pretojusies ierastajam divdaļīgumam, jo,<br />
šķiet, viņa atstāj kategorizēšanu un teoriju<br />
atvasināšanu kritiķiem un tiem, kam ir svarīgi<br />
un nepieciešami likt zupas katlam vārīties.<br />
To, ka Ivaska ir izteikti latviskas iezīmības<br />
dzejniece, nav lieki jāuzsver. Viņas dzeja dveš<br />
latviskumu, to grūti aprakstāmo īpašību, par<br />
ko Imants Ziedonis pēcvākā ievaicājas: No<br />
59
Change language