Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Benita Veisberga
PIERAKSTI
Zilspārņa zilums priedes zaļumā. Krūma baltie,
paceltie ziedi. Stumbra augšupvirziens.
Zaru raksti un līnijas. Zīmuļu un otu līnijas
gleznās pie sienām. Tu slauki istabu, un pie
tava pleca, aiz tava slotas kāta šīs līnijas un
krāsas. Viss pilns ar to, iekšā un ārā. Kad
Dievs ieraudzīja iznīcināšanu, ko Viņš gribēti
vai negribēti ielaidis pasaulē, Viņš aprāvās,
sabijās un tad, lai to atsvarotu, bez gudrošanas
iesvieda pasaulē šos skaistuma vālus.
Un te nu mēs esam.
Bet tas ir tikai viens skaidrojums. Šī pasaule
prasa daudzus un dažādus. Pirms dažiem
gadiem neticīgi sev vaicāju, vai tad ar skaistumu,
ko redzu visapkārt, var izdzīvot, vai
tas mani glābs? Dzīve prasa daudz ko citu.
Un nu – katru dienu, uz katra soļa piedzīvoju
– glābj. Brīnumaini. Tāpēc, ka skaistums
nav tikai jauka virspuse. Taisni otrādi, tas ir
Dieva radītās īstenības liela, būtiska sastāvdaļa.
Kā zieds ir ciešā saistībā ar stāda, sakņu
____________________
Jaungaitnieces Benitas Veisbergas pirmā publikācija
– tēlojums „Ar Oldzīti” – iespiesta JG5-7(1956).
Romānam, pareizāk sakot, antiromānam Es, tavs
maigais jērs (1968, Jāņa Jaunsudrabiņa balva) seko
liriskā dienasgrāmata Orindas piezīmes (1977), poētisku
atmiņu grāmata par dzimto un bērnības zemi
– veco Jelgavu Brīnumaini (1985, PBLA KF balva) un
Trimdas grāmata (1995, PBLA KF balva). Publikācijas
Latvijas un trimdas periodikā. Dzejoļi publicēti ar
Benitas Nitas vārdu. „Pierakstu” iepriekšējie turpinājumi
atrodami JG243(2005), 251(2007).
Benitas Veisbergas dzīvesbiedra Ēra (1921-2001) zīmējumi.
lietišķībām, zemi, sauli, ūdeni, tā skaistums
ir vienībā ar īstenības spēku. Tāpēc ir palīdzoši
to uztvert. Tas ar sevi – gandrīz vieliski!
– aizbīda apdraudošo, pats iestājas tā vietā.
Nekas nav jādara, bet ir jāierauga. Tas savieno.
Runa, protams, ir par īstenības skaistumu,
ne mākslīgu darinājumu. Neskaitāmas reizes,
tikai paceļot acis, uzskatot kādu zaru, stumbru,
mākoni, jūtu nākam tā stiprinājumu,
mierinājumu, palīdzību. Glābj. Skaistums ir
ļoti nopietna lieta šajā pasaulē. Redzot tā
lielo īpatsvaru, milzīgo vietu, kas tam ierādīta,
nevar nejaust, ka Radītājs ar pārliecību
un nodošanos ir licis tam būt. Viņš pie tā ir
pamatīgi piestrādājis, Viņš tiešām to ir gribējis,
atradis par vajadzīgu. Citādi tas te nemājotu
katrā smilgā, ēnā, sniega pārslā. Cik
bieži vienkārša, necila ikdienišķība acu priekšā
pārvēršas skaistumā. „Daiļums” varbūt ir
labāks vārds, maigāks, piekļāvīgāks, „skaistums,”
salīdzinot, drusku asāks.
Vai atkal tā. Aukstas kājas, viegls nespēks.
Gals nāk arvien tuvāk. Uzvāru vecajā brūnajā
tējas katlā ūdeni, nolieku virtuvē zem galda.
Uzlieku pēdas, sēžu un skatos ārā pa logu.
Pāri jumta stūrim priedes zars. Stingru, zaļu
čiekuru čemuri. Palmā trīs balti ziedi. Saules
apspīdēts kadiķa zars atspīd blakusistabas
logā, jūtami ietekmē stiklu. Pasmaidu, nolaužu
šokolādes gabaliņu. Gan jau būs labi.
It kā vesels palīgu bars būtu stāvējuši aiz
loga un gaidījuši, lai uz viņiem paskatās.
Vai pievakarē, dienai tumstot, novēlojusies
vāvere pa kādu zaru ātri dodas mājup. Mirkli
pret rieta debesi viņas tumšā aprisē ar asti atgādina
nošu atslēgu. Nošu atslēga ir skaists
mazs zīmējums, svarīgs. Līdz šim to nebiju
iedomājusi. Ko tas vada, kādi pacēluma viļņi
plūst pasaulē, sekojot šai mazajai zīmei.
Čuči saldi, vāverīte. Dabā ir milzīgs labums.
***
Man bija izvārīta ķiploku-spinātu vira. Tā lieliskā,
vērtīgā vira, ko es protu labi pagatavot,
jaunajā katlā. Un pēkšņi, to ceļot, kaut kas
aizķeras, sametas – un gandrīz viss izlīst uz
grīdas. Uz saules apgaismotā linoleja spilgti
zaļas spinātu lapas, ķiploku un sīpolu gabaliņi.
Viss tas labums skaidri uzskatāms, lēni
plūst uz durvju pusi. Viens mirklis, un ar
plaukstām sasmeļu lielumu atpakaļ katlā. Jā,
tā es izdaru. Kāds augstāks spēks liek man
tā darīt. Spilgtais zaļums, mirdzošās olīveļļas
lāsītes kā norādošas debesu zīmes, tagad arvien
vairāk tās ievēroju.
Pārāk netīra tā grīda nav. Tomēr, arī ne tikko
mazgāta, kaut kādus gružus es tagad apēdī-
7