Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

Pārnesums no 26. lpp.
* * *
Strādājot Rīgas Balss redakcijā, man katru dienu no
12.00 līdz 15.00 bija jāuzturas tipogrāfijā Nr.1, Pērses
ielā, kur šo avīzi salika un aplauza (senlaiku tehnika,
vai ne?). Un 1969. gadā pienāca diena, kad visi
šīs tipogrāfijas latviešu tautības poligrāfisti – no t.s.
metranpāža līdz linotipistēm – līksmoja un gavilēja,
jo no rokas rokā gāja necilais zili pelēkais sējumiņš
– Vizmas Belševicas Gadu gredzeni. Tas bija kā bumbas
sprādziens, kā starmeša gaismas kūlis, kas izkliedēja
sarkano miglu. Un šī sējumiņa kronis – Indriķa
Latvieša piezīmes uz Livonijas Hronikas malām, tika
uztverts kā sava veida Antikomunistiskais manifests:
Kā greizsirdīga sieva Roma prasa, / Lai ik uz soļa
mīlestību zvēr / Tai publiski... un spiegu acīm lasa /
Starp manām rindām, ka tai nepieder / Šī sirds. Tas
bija neaizmirstams brīdis, kam biju liecinieks.
* * *
1981. gads. Ciemojos nelaiķa Vitauta Sīmaņa mājā
Čikāgas apkaimē. Saimnieks man rādīja savu darbnīcu,
stāstīja par krāšņā albuma Latvia projektu un
pateica, ka gatavojot savu meitu darbam atjaunotajā
Latvijas valstī. Vella milti! Tas bija 1981.gadā, kad
daudzi vaicāja, cik paaudzēm vēl būs jānomainās,
līdz Kremļa impērija sašķīdīs?
Vitauts Sīmanis manās acīs iemiesoja trimdas nesalaužamo
ticību tam, ka neatkarīgā Latvija atdzims.
* * *
Mācīdamies padomju krievu skolas 6. un 7. klasē
tālajā Kazahijā, kur biju nokļuvis kā karalaika bēglis,
iegaumēju daudzas Aleksandra Puškina vārsmas, un
viena rindiņa tagad, pēc 65 gadiem, man pēkšņi atausa
atmiņā: Ot finskih hladnyh skal do plamennoi
Kolhidy, latviskojot – no aukstām somu klintīm līdz
liesmainajai Kolhidai. Puškins to rakstīja 1831.gadā
pēc t.s. poļu dumpja brutālas apspiešanas, atbildot
„Krievijas apmelotājiem” Rietumeiropā (galvenokārt
franču parlamentāriešiem) un uzsverot, ka
no saltajiem ziemeļiem līdz svelmainiem dienvidiem
Krievzeme celsies cīņai, zibot tērauda durkļiem.
Ģeniālais dzejnieks Puškins bija gan izsmalcināts kosmopolīts,
gan brīvdomīgs humānists un vienlaikus
lielkrievu šovinists.
Pārfrazējot šo Puškina dzejoļa rindiņu, pievērsīsimies
kā klinšainajai somugru Igaunijai, tā Kaukāzam
(Kolhida ir tagadējās Gruzijas sengrieķu nosaukums).
Abi šie reģioni, ja ticam gan Puškinam, gan Putinam,
ietilpst Krievijas interešu sfērā.
Britu nedēļas laikraksts The Economist atzinīgi vērtē
Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa ierosmi
– plašāk pieminēt un arī popularizēt ārzemēs
kopumā maz zināmu faktu: 1944. gada septembrī,
atkāpjoties vācu karaspēkam un tuvojoties sarkanarmijai,
Tallinā dažas dienas darbojās un turējās demokrātiska
Igaunijas valdība Otto Tīfa (Tief) vadībā. Ne
visiem šīs valdības locekļiem izdevās rast patvērumu
Zviedrijā; izglītības ministrs Arnolds Susi tika vārdzināts
Gulagā kopā ar Aleksandru Solžeņicinu. The
Economist uzsver šīs īslaicīgās epizodes (interregnum)
simbolisko nozīmi: pati Tīfa valdības eksistence
Tallinā apgāž nodrāzto apgalvojumu, ka sarkanarmija
1944. gadā „atbrīvojusi” Igauniju.
Un vēl viena interesanta ziņa no Igaunijas: šīs zemes
dienvidaustrumos, Vistlas ciematā, atklāts piemineklis
kritušajiem igauņu karavīriem. Jaunums te ir tas,
ka 1944.21.IX te notika kauja starp Waffen SS 20.
igauņu divīzijas un sarkanarmijas igauņu strēlnieku
korpusa vīriem un piemineklis celts, godinot abu
pušu igauņu karavīru piemiņu. Te krita vairāki simti
„leģionāru” un ap 70 „strēlnieku.”
Man šķiet, ka te nekā nosodāma nav. Taču baidos, ka
dažs labs lasītājs šķendēsies, ja ierosināšu, lai Džūkstē,
kur, kā rakstīja nelaiķis Uldis Ģērmanis, cīnījās brālis
pret brāli, tiktu uzcelts līdzīgs piemineklis.
* * *
No „aukstām somu klintīm” dosimies uz „liesmaino
Kolhidu” un Puškina vietā atcerēsimies Ļermontovu.
Konservatīvais krievu rakstnieks Vladimirs Bondarenko
mēnešrakstā Deņ Ļiteratury nācis klajā ar, varam teikt,
dusmīgu apcerējumu „Krievu Kaukāzs”, kurā kategoriski
iebilst pret vispāratzītā termina Ziemeļkaukāzs
lietošanu un prasa, lai šis reģions turpmāk tiktu saukts
par Dienvidkrieviju (Južnaja Rossija). Līdzšinējā termina
paturēšana nozīmētu kaunpilnu Krievijas kapitulāciju,
apgalvo Bondarenko, tā būtu atteikšanās no
Krievijas likumīgām tiesībām un pozīcijām. Viņaprāt,
tur jāatjauno pussagruvušās pareizticīgo baznīciņas,
jo turpat līdzās slejas mirdzošie mošeju minareti. Par
ko Terekas kazaki lēja savas asinis 18. un 19. gs.? Te
taču sensenis bijis Krievzemes aizsargvalnis Āzijas
pievārtē! Jāapliecina mūsu Kaukāza krieviskums,
uzsver Bondarenko. Un te mēs no Puškina nonākam
pie cita krievu literatūras ģēnija – Ļermontova:
Bondarenko aicina ne tikai sakopt novārtā atstāto
Ļermontova muzeju Pjatigorskā, cildināt šo slaveno
krievu cilvēku, kura daiļrade nesaraujami saistīta ar
Kaukāzu, bet arī vēl tagad – 166 gadus vēlāk – šaustīt
un nolādēt majoru Martinovu, no kura lodes divkaujā
krita Ļermontovs. Bondarenko ļoti izteiksmīgi
atspoguļo pašreizējās noskaņas lielkrievu šovinistu
aprindās, norādot uz Ļermontova slepkavas vārdu
un tēva vārdu – Nikolajs Solomonovičs Martinovs.
Šis majors nācis no t.s. kantonistiem – cara armijā
iesauktajiem un turpat kristītajiem žīdu pusaudžiem.
Kāda tam nozīme šai sakarā? Komentāri lieki! o
Voldemārs Avens. Atslēgas caurums. Eļļa uz kartona. 1997. 21,5 x 29,5 cm
Par mākslinieku skat. 36. lpp.
29