Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
vientiesīgas, brīnumpilnas, zinību kāras,<br />
kura meklē atbildes uz tiem neskaitāmiem<br />
jautājumiem, kas viņai uzmācas, vērojot apkārtni<br />
un cilvēkus. Reizēm stāstītājas vēriens<br />
uz dzīvi piebriest ar pieredzi un pašapziņu,<br />
arī ar skeptisku vērtējumu, taču vienmēr<br />
paužot dzīves apliecinājumu un apbrīnu par<br />
apkārtnes pasakaino skaistumu un līdzcilvēku<br />
labestību. Mazā stāstītāja lūdz dzīves pieredzējušos,<br />
it sevišķi vectēvu un tēvu, stāstīt<br />
par viņu pieredzēm. Vectēvs piesviež savam<br />
dzīves stāstam pa improvizētai pasaciņai,<br />
kamēr tēvs itin autentiski stāsta par savām<br />
dēkām Kaukāzā un Krievijā. Tie visi ir pasakaini<br />
stāsti, ko klausītājas, galvenokārt Aina<br />
ar māsu, kāri jo kāri izbauda. Blakus šiem<br />
pasakainajiem piedzīvojumiem, autore pati<br />
savā balsī, kas nāk no piedzīvojušas personas<br />
vērojuma, apraksta Lubes dzirnavas, tās<br />
darbiniekus, arī malējus, dažādos malšanas<br />
procesus un miltu putekļiem apbirušos melderus.<br />
Kad cilvēki iepazīstināti, stāstītāja ataino<br />
pašas dzirnavas un Lubes upi, kas ir visa<br />
sākums. Sausuma laikos, kad straume izsīkst,<br />
no upes dibena iznirst fantastiskas būtnes,<br />
veci, kroplīgi, upē sagāzušies celmi, kas kopā<br />
ar samestiem lūžņiem uzbur reizēm cilvēkam<br />
vēl neiepazītu skatu. Viss stāstījums ir teiksmains,<br />
kaut kur starp novalkāto ikdienu un<br />
jau patālo, atmiņās atsaukto pagātni. Lubes<br />
dzirnavās cilvēki sadzīvo saticīgi. Mēs vis vienād<br />
ir tāmnieku ierastais teiciens. Tur saimnieki<br />
un kalpi dalās pieticībā. Ja maļamais<br />
laiks, sevišķi ar bīdelēšanu, īpaši bīdelēšana<br />
ieilgst, malēji pārguļ dzirnavās pa nakti un iztiek,<br />
daloties ar līdzpaņemto maizes riku. Pa<br />
malšanas laiku kā saimnieki tā kalpi maisus<br />
uzmanot, ir kļuvuši balti no miltu putekļiem,<br />
gandrīz kā Ziemsvētku vecīši. Lubes dzirnavās<br />
Marksa mācības un pravietības neiederas,<br />
vismaz tā to redz nākošā dzirnavu īpašniece,<br />
šķetinot savu teiksmu par dzimto vietu.<br />
Jauniesvētamie soļo garām vecvecajiem<br />
elku pielūdzēju upurozoliem, nedomājot par<br />
ticību kariem, par pasaules cīņām ap to, kā<br />
lūgt un kā pateikties. Un tas bija tā, Maruta<br />
klausās, kā stāstītāji iesāk un nobeidz savus<br />
tēlojumus.<br />
1. sējuma pièce de résistance ir Maruta.<br />
Romāna teksts ir paplašināts un vietām pārveidots,<br />
salīdzinot ar iepriekšējiem izdevumiem.<br />
Neej tālu! Drīz brauksim mājās! To<br />
sauc Marutas tēvs meitai, kura iet uz jūras<br />
pusi. Un tā iesākas teksts par braukšanu<br />
uz Zviedriju, kad no draudošās krievu okupācijas<br />
latvieši meklē glābiņu pārjūrā, kad<br />
zvejnieki sarunāti bīstamam un nelegālam<br />
pārbraucienam uz Zviedriju lielajā zvejas laivā,<br />
kur samesti juku jukām guļ bēgļi un viņu<br />
nedaudzās steigā savāktās pauniņas. Pa laikam<br />
viļņu apšļāktiem, reizēm vācu patruļu<br />
dzenātiem, ik brīdi nāves bailēs, nosalušiem<br />
un izsalkušiem, apmulsušiem, it kā nolādētiem<br />
iznīcībai, bēgļiem šis pārbrauciens<br />
kļūst par tādu kā mītisku ceļojumu uz citu<br />
nepasauli, uz draudošu, neiepazītu eksistenci,<br />
kā ceļojums pāri Letei uz aizmirstību<br />
pie jau aizgājušiem. Taču līdz Gotlandei viņi<br />
nonāk, apjukuši, novārdzināti. Sala viņus<br />
sagaida ar zviedriem raksturīgu kārtību un<br />
apdomību, pieticīgu uzturu un pagaidu pajumti.<br />
Te iesākas Odiseja, kuras gala mērķis<br />
ir neziņā un baidīgās nojautās paslēpts. No<br />
Gotlandes bēgļiem jāpārbrauc uz Zviedrijas<br />
cietzemi, kam seko biežas pārvietošanās no<br />
vienas novietnes uz otru, kad jāsāk meklēt<br />
darbs un jāpiemirst aizjūrā atstātā dzīve.<br />
Pagaidu nometnēs jauniebraucējiem bēgļiem<br />
māca zemes valodu: es esmu bēglis, ...<br />
tu biji bēglis, ... viņš būs bēglis... Pieņemtai<br />
kā kalpotājai, Marutai nepadodas iedzīvošanās<br />
lomā, kur ik soli nosaka darba devēji, tipiski<br />
pašapmierināti mietpilsoņi, iedomīgi vidusšķiras<br />
ierēdņi un viņu sievas, kas vienmēr<br />
māk aizvainojoši izkalpināt nolīgtos. Maruta<br />
daudz vieglāk pacieš fabriku grūtumus un<br />
zviedru strādniekus, kuru vidū atrodas arī<br />
pa radniecīgai dvēselei. Tāds ir no Somijas<br />
atbēgušais Svens, kuram tāpat kā Marutai<br />
Zviedrijas daba dod atelpu no sabiedrības<br />
nospiestības. Gadās arī satikt caurbraucējus<br />
tautiešus, ar kuriem Maruta spēj nodibināt<br />
patuvas attiecības. Taču visas šīs epizodiskās<br />
sastapšanās pārspēj internēto leģionāru ierašanās<br />
netālajā novietnē aiz dzeloņdrāšu<br />
žoga. Marutai tas ir atgādinājums, ka viņas<br />
vieta ir atpakaļ aiz jūras Latvijā. Ar kāda latvieša<br />
starpniecību viņa sarunā atgriešanos<br />
Latvijā. Maruta raksta atvadvēstuli saviem<br />
ģimenes locekļiem, starp kuriem daži dosies<br />
uz Ameriku, kamēr māsa, kas jau ir izplānojusi<br />
mākslinieces karjēru, paliek Zviedrijā.<br />
Savu vēstuli Maruta nobeidz ar vārdiem:<br />
beidzot es esmu izšķīrusies par to, kas man<br />
pašai pareizi – būt tur, kur mana vieta.<br />
Nebūtu varbūt pārāk lieki aizrādīt, ka romānā<br />
dominē Marutas traģiskais likteņstāsts.<br />
Lasītājs, protams, nezin, bet var labi iedomāties,<br />
kas Marutu sagaidīs Latvijā. Taču<br />
sagaidāmās neērtības un pat vajāšanas tikai<br />
pastiprina meitenes nolemtību upurēties<br />
kādam ideālam, kam viņa gandrīz fanātiski<br />
seko bez vilcināšanās. Te iezīmējās Antigones<br />
siluets, kas pievieno Marutu mūsdienu traģisko<br />
tēlu rindām.<br />
Juris Silenieks<br />
61
Change language