Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Rūta Dzenīte<br />
ASPAZIJAS MIRDZĒŠANAS LAIKS<br />
Savā programmatiskajā dzejolī<br />
„Sadegt un spīdēt” Aspazija<br />
raksta: Es sadegu – nu manim<br />
vajag spīdēt. Visu garo okupācijas<br />
laiku Aspazija spīdēja tautas<br />
atmiņā, neskatoties uz oficiālo<br />
viņas daiļrades vērtējumu.<br />
Pašaizliedzīgs ir literatūrzinātnieces<br />
Saulcerītes Vieses<br />
devums – viņas grāmata Mūžīgie<br />
spārni ir piemineklis izcilajai<br />
latviešu dzejniecei. Lēnām,<br />
ar grūtībām Aspazija atgriežas<br />
tur, kur viņai Latvijas vēsturē<br />
un kultūrā jābūt. Tikai mainoties<br />
valsts varai, Aspazijas<br />
pēdējā dzīves vietā Dubultos<br />
Zigfrīda Meierovica prospektā<br />
20 iekārtota Jūrmalas pilsētas<br />
muzeja filiāle, kuras tapšanā<br />
piedalījās trimdas tautieši<br />
(Uldis Raiskums, Agate Nesaule,<br />
Olģerts Akmentiņš). Aizritējušajos<br />
10 gados Aspazijas<br />
māja kļuvusi par iemīļotu pulcēšanās<br />
vietu, kas izstaro savu<br />
gaismu un siltumu – to atzinuši<br />
gan pasākumu viesi, gan<br />
mājas apmeklētāji. Ieraksti viesu grāmatā to<br />
apliecina ne tikai Eiropas tautu, bet arī austrumu<br />
valodās.<br />
Par tradīciju kļuvusi Aspazijas dzimšanas dienas<br />
svinēšana martā, kas katru gadu ir citāda<br />
– 2007.gadā tā bija tikšanās ar šobrīd izcilāko<br />
latviešu dzejnieci Māru Zālīti, 2008.gadā – ar<br />
Jūrmalas Majoru pamatskolas skolotāju Ināru<br />
Andžāni, kura tikko pabeigusi savu grāmatu<br />
par Aspaziju. Šogad, 17. martā, Aspazijas<br />
mājā viesojās savdabīgs pāris – dzejniece<br />
Anda Līce (māte) un dziesminiece Elīna Līce<br />
(meita). Abām tikko iznācis kopīgs dzejoļu<br />
krājums Tik tuvu pie…, kas, šķiet, ir pirmais<br />
šāda veida izdevums latviešu literatūrā (skat.<br />
JG:257:51). Sarīkojumā varējām vērot kopīgo<br />
un atšķirīgo abu dzejnieču darbos. Andai<br />
Līcei, līdzīgi tūkstošiem latviešu, 1949.25.<br />
III astoņu gadu vecumā kopā ar mammu un<br />
vecvecākiem sākās ceļš uz Sibīriju, kur palika<br />
gan vectēvs, gan vecmāmiņa. Šobrīd lasot<br />
Andas Līces darbu, grūti noticēt, ka, atgriezusies<br />
Latvijā, viņa Cesvaines skolas septītajā<br />
klasē mācījās krievu plūsmā. Pati dzejniece<br />
atzīst: Slikti runāju, rakstīt gandrīz nemaz<br />
nepratu. Smags ir dzejnieces ceļš uz izglītību<br />
– pēc Bulduru Dārzkopības tehnikuma<br />
22<br />
Rūta Dzenīte stāsta Livānu<br />
jaunajai paaudzei par Aspaziju<br />
(2009.V)<br />
beigšanas sākas darba gaitas dažādos ar literatūru<br />
nesaistītos darbos. Kā daudziem<br />
Latvijā otrā elpa Andas Līces dzīvē sākas ar<br />
Atmodu, kad akadēmiķa Jāņa Stradiņa vadībā<br />
tika izveidota staļinisma<br />
ļaundarību apzināšanas komisija,<br />
kurā Anda Līce veica sekretāres<br />
pienākumus. Par šo laiku<br />
dzejniece atceras: Daudziem<br />
es biju pirmais cilvēks, kuram<br />
viņi uzticēja šīs atmiņas. Tas nebija<br />
viegli. Viņi raudāja, arī es<br />
raudāju. Tā kļuvu par šo atmiņu<br />
galveno vācēju un glabātāju.<br />
Barikāžu laikā, baiļodamās<br />
par atmiņu manuskriptu likteni,<br />
dzejnieces draudzene tos ieraka<br />
savā ģimenes dārzā. Šobrīd<br />
šis darbs turpinās okupācijas<br />
muzejā, tā ir smaga nasta, varbūt<br />
arī tādēļ dzejniece atzīst: Es<br />
arī vairs negribu karot, Tik starot,<br />
tik starot, tik starot…<br />
Šajās dienās saņēmām priecīgu<br />
ziņu no Jūrmalas pilsētas domes<br />
– sāksies Aspazijas mājas<br />
teritorijas labiekārtošana, lai<br />
varētu uzstādīt tēlnieces Artas<br />
Dumpes pelēkā granītā izcirsto<br />
pieminekli Aspazijai, pirmo<br />
pieminekli izcilajai dzejniecei<br />
Latvijā. Aspazijas mājas draugs,<br />
zinātniece Astrida Stahnke no ASV, sveicinot<br />
dzejnieces 144. dzimšanas dienā starp<br />
citu norāda uz vēl vienu nepadarītu darbu<br />
– Raiņa kapos piemineklī pie abu dzejnieku<br />
atdusas vietas vēl šobrīd blakus Raiņa vārdam<br />
nav Aspazijas vārda. Arī Jūrmalā vēl neesam<br />
panākuši, lai kāda no Dubultu ieliņām,<br />
pa kurām pēdējos 10 dzīves gados staigāja<br />
Aspazija, nestu viņas vārdu. Priecājamies, ka<br />
kopīgajā darbā – Aspazijas daiļrades popularizēšanā<br />
iesaistījies Ukrainas vēstnieks Latvijā<br />
Rauls Čilačava, veidojot skaisto grāmatu Trejkrāsainā<br />
saule ar Raiņa un Aspazijas dzeju<br />
un vēstuļu fragmentiem ukraiņu, gruzīnu un<br />
latviešu valodās. Darāmā vēl daudz, mūsu<br />
mērķis – aizsākt jaunu tradīciju: Aspazijas<br />
dzimšanas dienā 16. martā – pulcēties pie<br />
viņas pieminekļa Dubultos.<br />
Akadēmiķis Jānis Stradiņš saka: Cilvēki ir aizvietojami<br />
pēc amatiem, bet pēc misijas cilvēki<br />
nav aizvietojami. Aspazijai bija un ir sava<br />
misija, tādēļ arī viņas laiks ir tik garš, cik ilgi<br />
dzejniece dod gaismu arvien jaunām un jaunām<br />
paaudzēm.<br />
Rūta Dzenīte ir biedrības Aspazijas mantojums<br />
priekšsēdētāja.
Change language