Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
Maketa fails - Jura ŽagariÅa mÄjas lapas
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
no šī sarežģītā būvējuma, nervu kamola un<br />
sirds, smadzenēm un acīm, - kā lai aizmirstas?<br />
Nemitīga cīņa, notikumu virpulis, tieksmes,<br />
domas, instinkti, atbildība (16). Un citā<br />
vietā: Cilvēkus vienkārši vajag saprast ... Un<br />
pasauli vajag saprast. Nevar tā – maukt visus<br />
kā kurpes uz vienas liestas. Katrai ādai savs<br />
izliekums, vīle, kūkums. Lai to ieraudzītu<br />
vajag klusumu un laiku. Arī Ievai vajadzīgs<br />
klusums un laiks, lai tiktu atpakaļ reālā dzīvē.<br />
Postmodernisma iespaidā rakstītais romāns<br />
šķiet samudžināts un sarežģīts, laiki sajaukti,<br />
tagadne seko pagātnei. Bet beigās viss lasītais<br />
atšķetinās un sakrīt ierastā kārtībā.<br />
Ar neievērojamiem notikumiem Ābele prot<br />
veikli savienot cilvēkus. Andrejs, pavadot vakaru<br />
pie gandrīz svešās Dēmetras, pēkšņi ierauga<br />
mazu apsveikuma kartīti plauktā un<br />
tādējādi atrod viņu abu saistību pagātnē. Šis<br />
sīkais notikums aprakstīts viegli, dabīgi, sakritīgi.<br />
Tēli mīl un cieš līdz izmisumam. Tomēr<br />
izcieš, atsāk atkal dzīvot, nekad neaizmirstot<br />
bijušo. Sižets parāda Ievas, Andreja<br />
un Akseļa sarežģītās un sakāpinātās attiecības.<br />
Ievas raksturs attēlots vislabāk. Viņa<br />
strauji metas dzīvē tiklīdz atstāj vecomes pajumti,<br />
bet palaikam apstājas,<br />
cenšas iedziļināties pati<br />
sevī, ielīst sevī tādā mērā, ka<br />
šķietami redz sevi ārpus sava<br />
ķermeņa. Tas no tās mūžīgās<br />
lasīšanas – tā domā Andrejs.<br />
Ievas dīvainais raksturs un<br />
prasība urbties sevī labi parādīta<br />
klejošanā ar bērnu<br />
un suni pa Rīgas priekšpilsētām,<br />
gar dzelzceļa sliedēm,<br />
pa grāvjiem un atmatām, lai<br />
varētu domāt un tādā veidā<br />
atbrīvoties no dvēseles mokām.<br />
Viņa meklē kaut kādu<br />
samierināšanos par notikušo.<br />
Par spīti tam, ka Andrejs Ievai<br />
dažkārt asi un cietsirdīgi pārmetis<br />
viņas aizraušanos ar lasīšanu<br />
un viņas draugus un<br />
domubiedrus nosaucis nievājoši<br />
par gudrīšiem, viņš Ievu<br />
dziļi mīl. Brīžiem Andrejs pieļauj<br />
domu par Ievas mīlestību<br />
pret Akselu, bet ka tā īstā mīlestība, par<br />
kuru rakstīts Bībelē, tomēr pieder viņam: Kas<br />
neienīst, neskauž, neiznīcina, negrib pakļaut,<br />
tikai plaukstā ceļ pretī saulei – ceļ, ceļ, ceļ,<br />
nebeidzami ceļ (63). Patiesībā Andrejs grib,<br />
lai pazūd Aksels, jo viņš grib Ievu sev. Aksels<br />
parādīts kā ceļotājs, kas meklē gara tuvību<br />
ar otru cilvēku, kas meklē baudu, kamēr<br />
vēl jauns. Baudīsim, dzīvosim kā jauni, viņš<br />
saka Ievai, domāsim par pastāvīgu mājvietu,<br />
kad būsim trīsdesmitos. Uz laiku Aksels garīgo<br />
tuvību atrod Ievā, bet rodas citi dzīves vilinājumi,<br />
un Aksels grimst. Redzot Akseli slimu,<br />
Andrejs nievājoši domā: Tas sīkais, slimais<br />
narkomānelis (60).<br />
Ievas, Andreja un Akseļa raksturi labi parādīti,<br />
kamēr Monta nav nekas vairāk kā vispārināta<br />
šodienas meitene bez jebkādām īpašām<br />
iezīmēm. Ar Ievas brāļa tēla palīdzību<br />
autore izceļ Ievas raksturu. Māte un mīļome<br />
galvenokārt atspoguļo mātes un meitas attiecības<br />
un dalītās jūtas par pienākumu pret<br />
vecākiem un vienlaikus neiecietību, gandrīz<br />
pat naidu, ko meita izjūt pret savu kopjamo<br />
veco māti.<br />
Ingas Ābeles teikumi viegli ieplūst viens otrā.<br />
Bieži vien viens vai divi vārdi ir viss teikums.<br />
Valoda vienkārša, viegli saprotama. Dabas<br />
un cilvēku apraksti vizuāli. Par vectēva seju<br />
viņa raksta: Vectēvs Roberts reizēm nolieca<br />
pie viņas savu krunkaino seju, tā parādījās<br />
redzeslokā kā brūna sieksta, ko vējš lēni izvērpj<br />
no viļņu kamoliem (22). Un kad cietuma<br />
apsargs atvelk Ievu no Andreja: apsargs<br />
izravē viņas pirkstu saknes no Andreja pleciem:<br />
jūsu laiks beidzies,<br />
kundze! (64). Īpatnēji un<br />
vizuāli aprakstītas sutīgās<br />
vasaras dienas debesis: tās<br />
ir sasvīdušas, tās pēkšņi un<br />
noteikti ir ciet, apkvēpušas<br />
ar kaut ko smacīgu un tumšu<br />
kā sodrēji (96). Un par<br />
saulrietu: Nu, bet tā oranži<br />
liesmojošā acs caur zilganu<br />
miglas plīvuru, un trauslas<br />
tumsas ķepas ar līkiem nagiem,<br />
kas staipās pēc balta,<br />
izspūruša mākoņa (117).<br />
Šis ir labs devums šodienas<br />
latviešu prozai. Valoda<br />
skaista, sižets aizraujošs,<br />
savijot, sašķetinot, atrisinot,<br />
atslābinot cilvēku saistības<br />
un likteņus. Arī cilvēku<br />
raksturi, kaut gan smagi,<br />
ir saistoši. Negribas grāmatu<br />
likt nost, bet vēl un vēl<br />
pašķirstīt, pakavēties pie Ievas, Andreja un<br />
Akseļa likteņiem, izbaudīt Ingas Ābeles valodu.<br />
Astra Roze<br />
Recenzente ir profesionāla bibliotekāre, strādā arī<br />
par tulkotāju un angļu valodas redaktori.<br />
63
Change language