Maketa fails - Jura Žagariņa mājas lapas

vairāk. Vēlāk latviešiem izdevās skotu pielauzt, bombardējot
viņu ar tortēm un labumiem, un viņa skābes
procents kļuva tā kā mazāks. Reiz, inspicējot nometnes
labierīcības, Vorikam iekrita bedrē brilles. Izsauca
nometnes administratoru inž. A. Spūrmani, tika savervēta
darba komanda un smelts ārā tualetes saturs.
Meklēšanā piedalījās arī pats majors, vandoties pa
mēslu kaudzi ar savu spieķīti. Brilles atradās. Pa to
laiku no Lineburgas jau bija atvests jauns pāris.
Grenfels vienmēr bija norūpējies par to, ka nometnē
varētu izcelties kādas sērgas, regulāri inspicēja
nometni un sagāza krāsniņas un plītiņas, ko pašapgādnieki
bija uzcēluši tuvējās priedēs. Viņš bijis
nometnes komandants vācu Austrumāfrikā pēc I
Pasaules kara. Nometnē bijuši vācu gūstekņi un civilisti.
Izcēlusies epidēmija, daudzi aizgājuši bojā, par
ko vainots komandants un degradēts par vienkāršu
zaldātu. II Pasaules karš viņam bija devis iespēju reabilitēties,
bet mēs viņam atsaucām atmiņā vecās
traumas. Lai nu no sākuma kā, bet, savu dienestu
beidzot 1946.2.IV, Grenfels šķīrās no mums kā sirsnīgs
draugs.
Drīz nometnes vadību pārņem gaisa spēku virsnieks
Pigots (Piggot). Iespējams, ka viņam bija Wing komandiera
pakāpe, jo mēs viņu dēvējām par pulkvedi.
Majoram Grenfelam bija padots vismaz viens virsnieks
– kapteinis Peks (Pack- jāizrunā ar plato e) un
seržants. Varbūt, ka bija arī kāds denčiks. Kapteinim
bija tulce igauniete, kas, kā varēja manīt, labi apzinājās
savu statusu, jo bija arī viņa brūte. Tādas vismaz
bija ļaužu runas. Mūsu barakai iznāca ar abiem darīšana
tikai vienreiz. Visiem bija jāēd pie kopgalda,
barakās ēst vārīt nedrīkstēja, bet kam vajadzīgi noteikumi,
ja tos nevar pārkāpt. Liktenīgajā dienā viena
sieva kaut ko vārīja uz taupības krāsniņas. Ienāk
anglis ar igaunieti. Kāpēc netaisot logus vaļā? Slikts
gaiss! Kas tur vārās? Vainīgā atbild, ka vāra zīdainim
putriņu. Zīdainim zaļos zirņus? Anglis tīri stulbs nav.
Igauniete smīn.
No sākuma mēs bijām angļu militārās pārvaldes pārziņā.
Bēgļu komandstruktūra sastāvēja no nometnes
komandanta (katrai tautībai savs) ar savu administrāciju
(latviešiem bija 4 locekļi), revīzijas komisiju,
barakas vecākiem, istabas vecākiem, policijas priekšnieku
un policistiem. Pie nometnes mājoja arī mazs
angļu karavīru kontingents, varbūt 10 vai mazliet
vairāk, kas bija nodarbināti pie North German Timber
Control. Viņu tiešās funkcijas vairs neviens neatceras.
Katrā ziņā viņi tur nebija, lai pasargātu mūs no
krieviem, vai arī paglābtu no vandalisma holandiešu
mašinēriju, kas bija atvesta spēkstacijas būvei, un ko
paši holandieši savāca un aizveda atpakaļ uz savām
mājām pirmajā pēckara vasarā. Angļi bija adoptējuši
lietuviešu pusaudzi, kas dzīvoja pie viņiem un staigāja
apkārt angļu uniformā.
Gulēšana barakās ir divstāvu gultiņās. Mums kaimiņos
mājo precēts pāris. Vīram guļas vieta augšā,
sievai apakšā. Reiz laulātais draugs ir ieskatījies pudelē
un pārrodas mājās pilns līdz malām ar mūsu
technologu augstvērtīgo brūvējumu. Pavēls vakars.
Uguns vēl nav nodzēsta. Sieva ņemas savu otro
pusi slānīt ne pa jokam. Vīrs ieveļas augšējā gultā,
bet sieva nerimstas. Vīrs pārliecas pāri malai, grib
ko teikt, pazaudē līdzsvaru un nolido uz galvas lejā.
Blākš! Šokējošs klusums. Vīrs guļ uz grīdas šķietami
nesamaņā. Sunīšana pārtrūkst. Visa baraka gaida
ar aizturētu elpu, kas būs tālāk? – Mīļo vīriņ, mīļo
vīriņ.... saki kaut ko!... Klusums. Vīriņ mīļais , saki
ko!... Beidzot balss no grīdas: Liec man mieru! Mēs
uzelpojam. Dzīvs! – Ak tu, plencis tāds!... Viss sākas
atkal no gala. Ja viņš nedzēris būtu nogāzies
lejā, būtu nolauzis kaklu. Viņam nebija ne skrambas!
Locekļi veseli. Alkohols kaitīgs? Amerikāņi sacītu: Tell
it to the Marines! Latviski tas būtu: Ej un stāsti to kādam
citam! Viņa glāzītes biedrs, armijas kapteinis jau
gados, pēc vienas tādas iemešanas mūs pārsteidza
ar vairāku minūšu garu monologu latīniski. Otrā rītā
pats brīnījās un negribēja mums ticēt. Nekā no latiņu
valodas vairs neatceroties.
Par debesvalstību zemes virsū rūpējās divi mācītāji:
Jānis Vilperts Lazda un Kārlis Sautiņš. Lazdas sprediķi
bija filozofiska rakstura, kamēr Sautiņa skats bija
vairāk vērsts uz zemes lietām, kā es to piedzīvoju. Ar
dievkalpojumiem viņi mainījās – viens vienu svētdienu,
otrs – otru. Kad sprediķoja Lazda, Sautiņš sita
Elbas malā kārtis. Mans skolas biedrs Celles Ojārs
atceras kādu Lazdas un Sautiņa konfrontāciju ar kafijas
kannām rokās pie nometnes ēdamzāles durvīm.
Lazda: Man kā vecākam amata brālim ir jāaizrāda
tev, cik mūsu stāvoklim nepiedienīga ir dzeršana
un karšu spēlēšana tādu cilvēku sabiedrībā, kādā tu
biji vakar vakarā. Sautiņš : ??? Lazda: Es tevi brīdinu,
ka tam var būt nopietnas sekas. – Ej taču tu galīgi
dirst! – atcirtis Sautiņš un iegājis zālē. Lazda apjucis
stāvējis kādu brīdi, tad, laikam aizmirsis sava nāciena
primāro nolūku, devies atpakaļ ar tukšu trauku
pie sievas un bērniem. (Par dialoga saturu verbatim
Ojārs negalvo.)
Sautiņš man labi palicis atmiņā. Es kā mazgadīgs
(kā man riebās šis vārds!) cigarešu devu nesaņēmu,
pietrūka līdz 16 gadiem kādi mēneši. Tas man, II
Pasaules kara [skat. JG257 – red.] veterānam, bija apvainojums.
Bija jāpērk smēķi par šokolādi vai jābičo.
Reiz, ejot pa nometnes celiņu, ieraugu zemē garu
končiku. Tas ir mans! Bet pretim nāk mācītājs Sautiņš.
Cits nekas neatliek, kā iet končikam garām un tad
Sautiņam aiz muguras pievākt. Kad es apgriežos, ir
jau par vēlu. Končiks ir pārvietojies Tā Kunga gana
skārda kastītē, kurā viņš glabā tabakas izstrādājumus.
Kā mācītājs var kaut ko tādu nodarīt savam draudzes
loceklim? Velti tu, mīļais ganītāj, gaidīsi savu avi baznīcā!
Ja esmu remdens kristietis, tad tur savi nopelni
ir arī Sautiņam.
Bet arī Lazda nebija noturējies, neiekodis grēka
ābolā. Vācijā gar ceļa malām bija sastādītas ābeles.
Nokritušos ābolus varēja ņemt katrs, bet nedrīkstēja
ābeles purināt. Draudzes locekļi bija noskatījušies,
kā mācītājs birdina lejā aizliegtos augļus. Lazdu ģimenei
bija dēls Paulis, toreiz vēl mazs puika, šodien
ievērojams vēsturnieks. o
31