Tagad 2015 (9)

TAGAD
iedomāsies arī daudz saprotam, kaut gan lielākoties
nesaprot neko, un arī sadzīvot ar viņiem būs grūti,
jo viņi kļūs tikai šķietami gudri, nevis gudri” (Platons
1999, 191).
Skaidrs, ka arī rakstībai un lasītprasmei, tāpat kā
jebkurai kultūras daļai, ir savi plusi un mīnusi.
Mums nepietrūkst tā, par ko mēs neko nezinām
un ko nekad neesam pazinuši. Taču lasīt ne vien
grāmatu, bet arī visu, kas apkārt, – tas nozīmē
individuāli piepūlēties, lai paietos solīti pretim
zīmei un nozīmei. Vari soļot pa mežu un lauku un
nesaprast it neko, tikai brīnīties un providencei
vienā laidā prasīt – eu, kas tas? Un vari to, ko redzi
un samani, pacensties iekārtot savā, personiskā
bilžu mīklā, kur atklājas sakarības, nozīme un kāda
kopēja jēga. Starp skatīšanos un saredzēšanu,
klausīšanos un sadzirdēšanu, lasīšanu un saprašanu
ir vērā ņemama atšķirība.
Prasme lasīt un rakstīt kā pretstats analfabētismam
20. gs. otrajā pusē teorētiķiem sagādājusi
terminoloģiskas problēmas. Jo tieši tāpat, kā nav
vienādojama skatīšanās ar saredzēšanu, nav vienā
maisā sabāžamas divas krasi atšķirīgas spējas –
prasme pazīt burtus un salasīt kopā gan vārdus,
gan teikumus – un darbība, kura vainagojas ar
izteikuma saprašanu. Nez kāpēc par to atklāti
runājuši un īpaši satraukušies tieši amerikāņi, kaut
gan diez vai ASV ir vienīgā valsts, kur, visādas skolas
beiguši, tomēr dumji un sadzīves situācijās bieži
vien bezpalīdzīgi lasītpratēji savairojušies visai lielā
skaitā. Parasts analfabēts vispār neprot ne lasīt,
ne rakstīt. Savukārt tas, ko nu jau ierasts dēvēt
par funkcionālo analfabētu, šo prasmi ir apguvis,
tomēr viņa aktīvais vārdu krājums šajā gadījumā ir
visai ierobežots, un, izlasījis, piemēram, laikrakstā
ievietotu darba sludinājumu, viņš tā arī paliek
nesaprašanā, kas tur īsti teikts un ko tas nozīmē.
tā dēvētais vizuālais pavērsiens, kas Rietumu
civilizāciju piemeklējis 20. gs. vidū, kad vārdu kā
kultūras mugurkaulu nomainīja attēls pievilcīgos,
tostarp kustīgos veidolos. Salīdzinājumā ar vārdu
attēls iztēli iegrožo un daudz vairāk informācijas
piespēlē jau gatavā, apstrādātā formātā. Te
der iedomāties literāru tēlu, kas lasītāja prātā
ne vienmēr ir līdz galam vizualizēts, tomēr
brīnumainā kārtā gluži dzīvs, pilnasinīgs un ticams.
Ekranizējumā vai uzvedumā, aktiera tēlots, tas
izrādās neizbēgami apcirpts, definēts jau daudz
šaurāk, jo detalizēts daudz sīkāk, nekā tas iespējams
vai nepieciešams vārdiskā aprakstā.
Diletantisks lasītājs no profesionāļa atšķiras nevis
ar kādu nosodāmu pasivitāti, bet ar salīdzinoši
pieticīgāku spēju likt lietā iztēli un spēju savu bilžu
mīklu salikt no labi ja sešiem gabaliņiem. Zvērināts
profesionālis izlasīs veselu jaunu pasauli pat divās
visai banālās rindiņās. Guvums, ko lasītājam dod
pasaule, ir tieši proporcionāls viņa gatavībai pasauli
bagātināt no savas puses. Tieši tāpēc labs lasītājs ir
dārgs ne vien autoram, bet arī visai sabiedrībai un
pasaulei. Vēl jo vairāk tāpēc, ka arī no ekonomikas
viedokļa – runājot izglītības un sociālā budžeta
terminos – tāds indivīds sabiedrībai izmaksā dārgi.
Kāds ir funkcionālā analfabētisma cēlonis, par to
domas dalās. Iespējams, atliek kaut ko definēt, un,
izrādās, jau par vienu slimību vairāk, turklāt trūkst
informācijas, kas ļautu spriest, vai slimība tikko kā
uzradusies vai tepat vien slapstījusies nemanīta
jau kur tas laiks. Taču pie vainas varētu būt arī
13