Tagad 2015 (9)
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad" 2015 '9 Interaktīvā tiešsaistes versija
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad"
2015 '9
Interaktīvā tiešsaistes versija
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
TAGAD<br />
ieceri kā galveno atslēgu teksta analīzē ir<br />
saistīts ar romantisma laikmeta priekšstatu par<br />
autoru kā radītāju, taču 20. gadsimta literatūra ir<br />
problematizējusi šo koncepciju. „Problēmas, ko<br />
radīja agrākie jautājumi, radīja jaunus, līdz ar ko<br />
agrākie jautājumi noderēja kā norādes jaunos<br />
virzienos,” raksta Volfgangs Īzers. „Tādējādi klasiskā<br />
pievēršanās autora iecerei veda pie intereses par<br />
lasītāja reakciju” (Iser 2007, 59).<br />
Recepcijas teorijas izpratnē noderīgs var būt trīs<br />
galveno virzienu šķīrums, kas vienlaikus izgaismo<br />
dažādu pētnieku atšķirīgos skatījumus uz to, kā<br />
lasītāja ietveršana redzeslokā var palīdzēt teksta<br />
analīzē. (Šeit un turpmāk virzienu pārstāsts balstīts<br />
pārskatā, kas sniegts: Bressler 2011.) Strukturālais<br />
virziens balstās priekšstatā par valodu kā zīmju<br />
sistēmu un naratoloģijā. Tas paredz stāstījuma<br />
analīzē iekļaut arī adresātu, kuru netieši rada ikviens<br />
teksts. Analizējot dažādas zīmes tekstā (piemēram,<br />
uzrunas), ir iespējams identificēt adresātu un<br />
veidot stāstījumu klasifikāciju pēc to adresātiem.<br />
Ar adresātu tiek saprasts ne vien reālais jeb<br />
empīriskais lasītājs (persona, kas šobrīd lasa tekstu),<br />
bet arī virtuālais lasītājs (tas lasītājs, kuram autors<br />
raksta un kuru konstruē) un ideālais lasītājs – tas,<br />
kurš saprot visas nianses, nozīmes un struktūras<br />
tekstā. Subjektīvais virziens balstās pieņēmumā, ka<br />
lasītāja reakcija nav identiska ar teksta interpretāciju<br />
un ka teksta nozīme rodas no lasītāja reakcijas<br />
mijiedarbē ar citām atšķirīgām reakcijām, nevis ir<br />
tai identiska. Viens no iemesliem teiktajam balstās<br />
pieņēmumā, ka lasītāja reakcija var būt balstīta<br />
personiskajā pieredzē līdz konsekvencei.<br />
Fenomenoloģiskais virziens, kas saistās ar Hansa<br />
Roberta Jausa (Hans Robert Jauss), Romāna<br />
Ingardena (Roman Ingarden) un Volfganga Īzera<br />
(Wolfgang Iser) darbiem, balstās pieņēmumā,<br />
ka objekti iegūst nozīmi tikai tad, kad tie nonāk<br />
uztvērēja apziņā. Citiem vārdiem sakot, teksts, kad<br />
tas ir uzrakstīts, vēl nav teksts; tas kļūst par tādu<br />
vien lasīšanas brīdī. Šeit svarīgs ir Jausa piedāvātais<br />
„gaidu horizonta” jēdziens, saskaņā ar kuru katrā<br />
vēsturiskā laikā lasītājiem ir savi kritēriji, pēc kuriem<br />
viņi vērtē un saprot tekstu. „Gaidu horizonts” var<br />
tikt analizēts kā individuālā, tā kolektīvā plaknē.<br />
Mainoties laikmetiem, mainās tas, kā tiek lasīti<br />
teksti un kam tajos tiek pievērsta uzmanība. Vienas<br />
nozīmes neiespējamība rodas tāpēc, ka katrs<br />
laikmets rada jaunu nozīmi.<br />
Īzers savukārt individualizē gaidu horizonta<br />
jēdzienu, attiecinot to uz katru lasītāju. Tā kā teksti<br />
paši vienmēr visu nepasaka līdz galam, lasītājs<br />
ir spiests aizpildīt tukšumus jeb „tukšās vietas”<br />
(vai „nenoteiktības” vietas) pats, izmantojot savu<br />
iztēli, iekārtojot tekstu savā lasīšanas pieredzē.<br />
Individuālais gaidu horizonts tādējādi mainās un<br />
pārveidojas lasīšanas laikā, un šajā procesā lasītājam<br />
neatliek nekas cits kā balstīties savā personīgajā<br />
pieredzē. „Tukšās vietas” tādējādi ir literāra darba<br />
struktūras elementi, kas stimulē lasītāja lomu un<br />
līdz ar to individualizē lasīšanas pieredzi un no tās<br />
izrietošo interpretāciju (Vogt 2008, 246).<br />
Ja vispārinātu iepriekš teikto, tas ļautu radīt<br />
pārpratumu, pieņemot, ka teksta nozīme ir atkarīga<br />
tikai no lasītāja, kas būtu teorijas vienkāršojums, –<br />
interpretācijas brīvība nekad nav absolūta. Lasītājs<br />
drīzāk ir tas, kurš aktualizē tekstu, lasa pats/pati<br />
„savu” tekstu, tādējādi piešķirot tam nozīmi,<br />
protams, nenonākot pretrunā ar to, kas tekstā<br />
patiešām ir pateikts (Neuhaus 2009, 229). Sekojot<br />
priekšstatam, ka teksta nozīme atklājas lasītāja<br />
reakcijā, un patiešām akceptējot faktu, ka dažādi<br />
lasītāji vienus un tos pašus tekstus uztver atšķirīgi,<br />
ir vērts paturēt prātā jautājumu, kāpēc tajā pašā<br />
laikā uz daudziem literāriem darbiem lasītājiem<br />
ir radniecīga, līdzīga reakcija. Tāpēc recepcijas<br />
teorija nošķir ideālo lasītāju, kuru konstruē ikviens<br />
teksts, no empīriskā lasītāja. Līdzās tam viens no<br />
centrālajiem recepcijas teorijas konceptiem ir<br />
implicītais lasītājs, kuru „nosaka reakciju raisošo<br />
[teksta] struktūru tīkls, kas spiež lasītāju aptvert<br />
tekstu” (Iser 1978, 34). Lasītāja loma tādējādi ir<br />
aplūkojama divējādi: tā izpaužas gan kā tekstuāla<br />
struktūra, gan kā lasīšanas akts.<br />
Čārzls Breslers (Charles Bressler) pārskatā par<br />
recepcijas teoriju piedāvā divu soļu metodoloģiju.<br />
Pirmkārt, teksta analīzē ir vērts pievērst uzmanību<br />
18
Change language