Tagad 2015 (9)

TAGAD
vietām, kur teksts sniedz kādas asociācijas tā
lasītājam. Otrkārt, lasītājs fiksē savu reakciju un
tiecas savas asociācijas iekļaut teksta analīzē.
Sekojot Breslera shēmai, iespējams formulēt virkni
jautājumu, kuros balstoties var īstenot teksta
analīzi: 1. Kas ir implicītais lasītājs? 2. Kas ir ideālais
lasītājs? 3. Kas ir adresāts? 4. Kur tekstā ir tukšās
vietas, kas lasītājam jāaizpilda pašam? 5. Kāds ir
iespējamais gaidu horizonts un vietas tekstā, kas
paredz tā pārmaiņas? 6. Kāda ir atšķirība starp
manu personīgo reakciju un teksta interpretāciju?
(Bressler 2011).
Detalizētāk aplūkojot recepcijas teorijas
metodoloģiju, var sekot tiem ieteikumiem, ko
teksta analīzē piedāvā Ralfs Šneiders (Ralph
Schneider), balstīdamies pieņēmumā, ka metodes
pamatā ir hipotēzes izvirzīšana par iespējamo
lasīšanas aktivitāti. Tas ietver noteiktu hipotēžu
formulēšanu par atsevišķām teksta daļām un
lasīšanas pieredzes interpretāciju – šajā ziņā,
kā tas redzams arī no iepriekš teiktā, recepcijas
teorija sasaucas ar hermeneitikas tradīciju. Divi
būtiski jēdzieni teksta analīzē ir introspekcija
un lasītāja koncepts. Lasot tekstu un fiksējot
savu individuālo reakciju uz to, būtiski ir
neaprobežoties ar individuālajiem vērojumiem,
bet daudz vairāk uzmanības pievērst teksta
uztveres mehānismiem, veidam, kādos teksts
konstruē savu lasītāju un kādas varētu būt
attiecības starp atšķirīgām lasīšanas pieredzēm.
Tāpēc liela uzmanība pievēršama teksta veidotajam
lasītāja konceptam (kas atkarīgs no lasīšanas
pieredzes un kompetences, valodas prasmes,
atsevišķos gadījumos arī no izglītības līmeņa)
(Schneider 2010, 76–80). Līdz ar to par vienu no
recepcijas teorijas centrālajiem jautājumiem kļūst
interese par to, kas notiek ar tekstu lasīšanas laikā, –
uzmanība fokusējas nevis uz to, ko teksts nozīmē,
bet gan uz to, ko teksts „dara” (Iser 2007, 60).
iekšējās likumsakarības. Dažādos laikmetos lasītāju
publika ir devusi priekšroku tekstiem, kas tā arī
nav iekļuvuši literatūras vēstures kanonā, un runa
te nav tikai par triviālo literatūru. Lasīšanas vēsture
ietver arī dažādas izpratnes par lasīšanas kultūru
un ir saistīta gan ar mediju studijām, gan literārās
socializācijas pētījumiem. Tā uzdod jautājumus,
kā mēs kļūstam par lasītājiem, kādas funkcijas
lasīšana pilda mūsu ikdienas dzīvē vai estētiskajā
pieredzē – sākot ar izklaidi un beidzot ar utilitāriem
vai izglītojošiem mērķiem (Vogt 2008, 260–262).
Visbeidzot tā aktualizē arī dažkārt piemirsto
jautājumu, kāpēc, mainoties laikmetiem, nākamo
paaudžu lasītāji literārus darbus uztver atšķirīgi, lai
arī to saturs un forma nav mainījušies (Iser 2007, 58).
Latviešu lasīšanas vēsture pilnībā tā arī nav tikusi
sarakstīta, kaut gan vērtīgi aizmetņi tai ir veidojušies
pētījumos par senākā posma grāmatniecību
(piemēram, Alekseja Apīņa darbos). Bez šaubām,
lasītāju publikas attīstība, noslāņošanās, interešu
krustošanās ir ietekmējusi arī literatūras attīstību,
tieši tāpat kā literatūras attīstību ir ietekmējis
tulkoto grāmatu īpatsvars vai svešvalodās
sarakstīto grāmatu pieejamība. Recepcijas teorijas
sniegtās pieejas, kas nereti raksturotas kā daļa no
„lasītāja atklāšanas” literatūras teorijā (Neuhaus
2009, 229), tāpēc var būt noderīgs papildinājums
ne vien teksta analīzes metodēm, bet arī jaunam,
atvērtākam skatījumam uz literatūras vēsturi.
Visbeidzot recepcijas teorija ļauj domāt par vēl
vienu tēmu, kas var kļūt aktuāla un rosinoša
sarunās par literatūras vesturi, proti, ka paralēli
literatūras vēsturei pastāvēja un pastāv arī
lasīšanas vēsture, kurai ir pašai savs kanons un
19