Tagad 2015 (9)
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad" 2015 '9 Interaktīvā tiešsaistes versija
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad"
2015 '9
Interaktīvā tiešsaistes versija
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
TAGAD<br />
adresāta – skatītāja/klausītāja – dvēselei” (Gundars<br />
<strong>2015</strong>, 20–21).<br />
Kaut arī L. Gundara teorētiskais uzstādījums ir<br />
neviennozīmīgi vērtējams (tas, piemēram, izslēdz<br />
no dramaturģijas kvalitātes kritērijiem zemtekstu un<br />
valodu kā ne tikai funkcionāla izteiksmes līdzekļa<br />
kategorijas), tomēr jāatzīst, ka tas krietni paplašina<br />
dramaturģijas jēdziena izpratnes robežas no literāra<br />
uz teātra (kino, televīzijas) vajadzībām rakstītu<br />
tekstu, ietverot tajā arī latviešu literatūras un teātra<br />
zinātnē ilgstoši neapzinātus starpžanrus – libretus,<br />
dramatizējumus, scenārijus. Šāda paplašināta uztvere<br />
mazina dramaturģiskā teksta mākslinieciskās<br />
pašvērtības nozīmi (scenārijs atšķirībā no<br />
lugas parasti netiek publicēts, turklāt filmas<br />
vai uzveduma tapšanas gaitā teksts nereti tiek<br />
pakļauts principiālām pārmaiņām un atrauti no<br />
vizuālās interpretācijas nemaz nav uztverams).<br />
Tas tomēr ļauj dramaturģijas jēdzienā iekļaut gan<br />
tradicionālas lugas, gan citus, tikai teātra vai kino<br />
vajadzībām tapušus tekstus, gan izrādes, kuru<br />
pamatā vispār nav rakstīta teksta.<br />
Rietumeiropas teātrī jau kopš pagājušā gadsimta<br />
70. gadiem visai bieži ir sastopamas ne vairs<br />
dramaturģijā, bet citos izteiksmes līdzekļos<br />
balstītas skatuviskās izpausmes formas, kas<br />
mūsdienu teātra zinātnei ļauj runāt par opozīciju<br />
starp dramatisko un postdramatisko teātri.<br />
20. gadsimta izskaņā jēdzienu postdramatiskais<br />
teātris (postdramatisches Theater) formulē vācu<br />
teātra zinātnieks Hanss Tīss Lēmans (Hans<br />
Thies Lehmann), tādējādi rodot universālu<br />
apzīmējumu mūsdienu performatīvajai teātra<br />
praksei, kurā principiāli mainījusies teksta loma<br />
izrādes vēstījuma sistēmā. Kā norāda Lēmans,<br />
postdramatiskajā teātrī dramatiskā materiāla vietā<br />
stājas teātra jeb iestudējuma teksts (kas pastāv arī<br />
gadījumos, kad uz skatuves netiek runāts), tas kļūst<br />
tikai par vienu no izrādes komponentiem līdzās<br />
žestiem, mūzikai, vizuālajiem u.c. elementiem.<br />
Runātā vārda vietā iestudējuma struktūru<br />
formē t.s. vizuālā dramaturģija – audiovizuālās<br />
skatuviskās zīmēs balstīts izrādes vēstījums, kas<br />
nav pakļauts teksta jēdzieniskajam saturam un<br />
attīstās pēc paša radītām likumībām (Lehmann<br />
2008, 13–14).<br />
Postdramatiskais teātris, atšķirībā no postmodernisma,<br />
radies opozīcijā nevis modernismam, bet gan<br />
drāmai, respektīvi, teksts postdramatiskā teātra<br />
sistēmā ir zaudējis dominējošo lomu un līdz ar<br />
to arī sižets un fabula vairs nenosaka izrādes<br />
vēstījumu. Nevar gan apgalvot, ka postdramatiskais<br />
teātris pilnībā atteiktos no dramatiskā teksta<br />
izmantojuma, vienkārši tas pārvēršas par vienu no<br />
izrādes struktūru veidojošajiem elementiem līdzās<br />
telpai, gaismām, aktiera ķermenim, vizuālajiem un<br />
audiālajiem izteiksmes līdzekļiem (Lehmann 2018,<br />
19).<br />
Jaunākā latviešu teātra prakse piedāvā ļoti<br />
daudzveidīgas dramaturģijas radīšanas stratēģijas,<br />
kas ļauj runāt par postdramatiskās pieredzes<br />
organisku apgūšanu. Piemēram tikai dažas no šīm<br />
stratēģijām:<br />
• klasisko tekstu (ne tikai dramaturģijas, bet<br />
arī prozas) transformācija, tos dekonstruējot,<br />
strukturāli sazarojot vai pārceļot no oriģināla<br />
atšķirīgā laiktelpā. Šāda pieeja ir raksturīga<br />
daudzām režisora Regnāra Vaivara izrādēm. Gan<br />
gadījumos, kad literārais pirmavots ir neslēpts un<br />
izmantots pat ļoti tieši, piemēram, Dailes teātra<br />
iestudējumā „Aija pēc Jaunsudrabiņa” (2010); gan<br />
izrādēs, kur atpazīstams tikai iedvesmotājtēls vai<br />
sižets – kā Nacionālā teātra projektā „Titāniks”<br />
(2013), kas uztverams kā pašironiska spēle ar<br />
latviešu literatūras un teātra zīmēm, savietojot tās<br />
negaidītās attiecībās (latviešu literatūras zinātāji<br />
novērtēs, ko vērta ir ideja par kādu Edgaru un<br />
Kristīni, kuru attiecībās iejaucas kāda Aija un Juris,<br />
savukārt no Edgara sirdssāpēm rodas luga/poēma,<br />
ko iestudē kāds režisors Ādolfs. Un tā tālāk, un tā<br />
joprojām...);<br />
• iestudējuma materiāla jaunrade, dramaturgam<br />
strādājot kopā ar aktieriem un fiksējot izrādes<br />
mēģinājumu procesā radīto. Šādā tehnoloģijā<br />
vairākas izrādes veidojusi dramaturģe Rasa<br />
Bugavičute („Es par Rēziju”, Dailes teātris, 2012;<br />
66
Change language