Tagad 2015 (9)

FOTO NO AUTORES ARHĪVA
LATVIEŠU JAUNĀKAIS VĒSTURISKAIS ROMĀNS
IEVA KALNIŅA
Latviešu literatūras vēsturē mani interesē visdažādākie jautājumi: no ēdieniem līdz totalitārismam, no R. Blaumaņa
līdz J. Joņevam. Pašlaik visvairāk pētu latviešu vēsturisko romānu un nacistiskās okupācijas laika literatūru,
interesējos par latviešu jaunāko prozu.
Mūsdienu ārzemju literatūrzinātnē, pētot jaunākos vēsturiskos romānus, mēdz
nodalīt tradicionālo vēsturisko romānu no mūsdienu romāna, ko dēvē par
postmoderno romānu (Linda Hačena (Hutcheon) un Ansgars Ninnings (Nünning)
vai citādo romānu – Hanss Vilmārs Geperts (Geppert)).
Latviešu jaunākajā literatūrā, pateicoties rakstnieces Gundegas Repšes
ierosinātajam projektam „Mēs. Latvija. XX gadsimts”, kura ietvaros trīspadsmit
mūsdienu autori raksta romānus par noteiktiem posmiem Latvijas 20. gadsimta
vēsturē, specifiskais vēsturiskā romāna žanrs pārvietojies no perifērijas aktuālās
literatūras centrā.
„Vēsturiskā metafikcija”, kas raksturīga ārzemju postmodernajam romānam,
vērojama arī latviešu literatūrā. Vēsturisko metafikciju raksturo fikcijas (izdomas) un
vēsturiskā apraksta robežu saplūšana, kur vēsture tiek uzskatīta par interpretējamu,
nevis objektīvu stāstu, vēstures ilūziju nojauc autora tēls, nodaļu virsraksti,
komentāri un dažāda tipa tekstu iekļaušana romānā, lineārā laika nomaiņa ar vietu
u.c. Metafikcionalitātes uzdevums ir radīt aktīvu lasītāja reakciju, tā notiek ar tabu
tēmu, netradicionālu un noklusētu notikumu, personu attiecību tēlojumu, mītu
dekonstruēšanu.
Atslēgvārdi: jaunākā latviešu literatūra, postmodernais vēsturiskais romāns, vēsturiskā
metafikcija, dekonstrukcija.
97