Tagad 2015 (9)
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad" 2015 '9 Interaktīvā tiešsaistes versija
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad"
2015 '9
Interaktīvā tiešsaistes versija
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
TAGAD<br />
„Ja šajā brīdī kāds jautātu, ko jūs darāt,” 1970. gadā<br />
rakstīja Stenlijs Fišs (Stenley Fish), „jūs varētu<br />
atbildēt: „Es lasu,” – un tādējādi atzīt faktu, ka<br />
lasīšana ir aktivitāte, kaut kas, ko jūs darāt. Neviens<br />
neapgalvos, ka lasīšanas akts var norisināties<br />
bez lasītāja klātbūtnes, – kā var nošķirt deju no<br />
dejotāja? – bet interesantā kārtā tad, kad pienāk<br />
laiks veikt analītiskus secinājumus par lasīšanas<br />
gala rezultātu (nozīmi vai saprasto), lasītājs<br />
parasti tiek aizmirsts vai ignorēts” (Fish 1980,<br />
22). Attiecības starp autoru, tekstu un lasītāju<br />
modernajā literatūras teorijā ir viens no veidiem,<br />
kādos risināmas interpretācijas problēmas. Izsenis<br />
ir ierasts vaicāt: ko autors vēlējās pateikt? Vai mēs<br />
spējam atšifrēt autora ieceri? – Taču vai patiešām<br />
atbildes uz šiem jautājumiem spēj atklāt būtisko,<br />
kāpēc vērts sarunāties par literāru darbu un<br />
nodoties tā interpretācijai, – iespējams, šajā sarunā<br />
vērts iesaistīt arī priekšstatu par lasītāju?<br />
Recepcijas teorija ir viena no 20. gadsimta<br />
literatūras teorijas pieejām, kas piedāvā alternatīvu<br />
šim skatījumam un rosina raudzīties uz teksta<br />
nozīmi kā procesu, kura veidošanā piedalās arī<br />
lasītājs. Par lasīšanas procesa paradoksu rakstīja<br />
jau Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre) pazīstamajā<br />
esejā „Kas ir literatūra?” 1948. gadā. Norādot, ka<br />
„lasīšana faktiski nozīmē uztveres un jaunrades<br />
sintēzi”, viņš uzsvēra: „Autors vada lasītāju, bet tas<br />
arī ir viss, ko viņš dara. Starp orientieriem, kurus<br />
viņš ievieš, ir tukšums. Lasītājam ir tie jāapvieno;<br />
viņam ir jānokļūst viņpus tiem. Īsi sakot, lasīšana<br />
ir inscenēta radīšana. [..] Rakstnieks aicina lasītāju<br />
brīvi piedalīties sava darba veidošanā” (Sartre 2010,<br />
31–34).<br />
Recepcijas teorijas uzdotie jautājumi aptver divus<br />
problēmu lokus – pirmkārt, literāra teksta uztveri<br />
un, otrkārt, teksta iedarbību uz tā potenciālo<br />
lasītāju (Iser 2007, 57). Tās sākotne ir saistīta ar<br />
nosacītu krīzi Rietumu literatūrzinātnes poētiskajās<br />
un strukturālajās pieejās un ar mēģinājumu<br />
atgriezties pie lasītāja aktīvās lomas teksta<br />
nozīmes tapšanā (Vogt 2008, 244). Recepcijas<br />
teorija nebūt nav viendabīga metode, tā aptver<br />
atšķirīgas pieejas, starp kurām kā divas galvenās<br />
minamas receptīvā estētika un lasītāja reakcijas<br />
(reader response) teorija (pirmā no tām saistās ar<br />
vācvalodīgo, otrā – ar anglofono literatūrzinātni). Ja<br />
receptīvā estētika pievēršas lasīšanas procesam un<br />
reālajiem lasītājiem, lasītāja reakcijas teorija ir lielākā<br />
mērā tekstuāla un fokusējas uz mehānismiem,<br />
kādos literārs teksts ietekmē tā konstruēto lasītāju<br />
un izraisa reakciju. Abas pieejas vieno interese par<br />
lasītāja un teksta mijiedarbi kā procesu, kurā teksts<br />
iegūst nozīmi (Iser 2007, 57–58).<br />
Šis skatījums var sniegt īpaši vērtīgus ieguvumus<br />
tad, ja tiek analizēti un interpretēti teksti,<br />
kuri piederīgi literatūras vēsturei, kas dažādos<br />
laikmetos ir tikuši lasīti un uztverti atšķirīgi. Tas,<br />
kas mūsdienu lasītājam šķiet arhaisks vai vēsturiski<br />
informatīvs, lasītājiem grāmatas tapšanas laikā likās<br />
pašsaprotams. To, kas šķiet pašsaprotams mums,<br />
savukārt iespējamu padara prasme retrospektīvi<br />
atskatīties uz teksta tapšanas laiku un ievietot to<br />
plašākos kontekstos, kas šādā izpratnē bija liegta<br />
pirmajiem lasītājiem. Taču recepcijas teorijas<br />
uzdotie jautājumi teksta analīzē var būt rosinoši<br />
arīdzan jaunākās literatūras interpretācijā: vai<br />
teksts manipulē ar lasītāju – vai arī lasītājam tiek<br />
dota iespēja manipulēt ar tekstu? Vai ir iespējams<br />
nošķirt tekstu „kā tādu” un tekstu, kā tas tiek<br />
uztverts, kad tiek lasīts? Vai un kā var nošķirt to,<br />
kas ir izlasāms tekstā un kas norisinās lasītāja<br />
emocionālajā pieredzē? Vai pastāv atšķirīgi lasītāju<br />
veidi, un vai konkrēts teksts ietver sevī prasību pēc<br />
noteikta lasītāja? (Bressler 2011).<br />
Lasīšanas pieredze un katra individuālā lasītāja<br />
loma nereti tiek piemirsta filoloģiskā tekstu<br />
analīzē, kas orientējas uz poētiku vai uz<br />
tekstu sociāli vēsturiskajiem kontekstiem. Uz to<br />
provokatīvi norāda S. Fišs raksta sākumā citētajā<br />
izteikumā. Recepcijas teorija, aktualizējot (taču<br />
ne absolutizējot) lasīšanas aktu kā daļu no teksta<br />
nozīmes tapšanas, no vienas puses, atgādina par<br />
lasīšanas procesa dažādajām izpausmēm, bet,<br />
no otras puses, norāda uz teksta interpretācijas<br />
subjektivitāti un riskiem, ko rada priekšstati<br />
par vienas pareizās nozīmes atrašanu vai mūsu<br />
iespējām atšifrēt autora ieceri. Uzsvars uz autora<br />
17
Change language