Tagad 2015 (9)

TAGAD
Šī nebūt nav tikai fantāzijas subkultūrai raksturīga
īpatnība, ja atceramies, ka pēdējās desmitgadēs
Latvijā pieaugusi tendence dot jaundzimušajiem
t.s. „kalendārā neierakstītos vārdus”, izdomāt
labskanīgus zilbju salikumus, aiz kuriem nestāv
etimoloģiski iekodēta semantika.
Starp subkultūrām, kas veicina savu pārstāvju
pievēršanos poētiskai jaunradei, minami arī goti.
Kā jau liecina pats kustības nosaukums, postpanku
interešu lokā atkal nonāk romantiskā gotika,
kas rod savu atspoguļojumu arī hiperbolizētās
ārējās izpausmēs – melnos cilindros, korsetēs
un mežģīnēs, bālās sejās, katoliskos krustos un
ēģiptiešu ankhos. Nāves tēma, kas ir centrālā
gotiskajā estētikā, vēl nebijuši populāru padara
dzīvo mirušo jeb vampīru tēmu. Atšķirībā no saviem
19. gs. literārajiem prototipiem vampīri gotiskajā
subkultūrā iegūst traģisku varoņu vaibstus.
„Vampīrs ar dvēseli” vairs nav baiss monstrs, bet
mūžīgām ciešanām nolemta, sauli neredzoša,
frustrācijā starp nekontrolējamiem asinskāriem
instinktiem un žēlumu nonākusi būtne. Kaut
netrūkst arī visnotaļ drakulisku fantāziju.
Tā autors ar segvārdu „alienz” dzejolī „Vēstule
vampīram” ļaujas gotiskajām šausmām:
Šo vēstuli rakstu ar asinīm,
Vājas jau kļūst manas rokas.
Ar vienu saplēstu ķiseni pagalvī
Dzīves pēdējos mirkļos es mokos.
Vientuļš tikšķ pulksteņa rādītājs,
Līdz pusnakts noskanēs dobji,
No kapa ir cēlies mans radītājs,
Tuvojas gaitenī šļūcošie soļi.
Lāpu aizdegtajā liesmā
Noliecas ēna pār mani,
Vienojas tautas sērīgā dziesmā,
Tālumā dimd baznīcas zvani... 41
Tīna Lazdāne dzejolī „Vampīrs” aplūko šo tēmu no
sieviešu varoņu viedokļa:
Kad gaismas izdziest un sveces deg,
Es atkal viņu pie sevis sapnī gaidu,
Un tomēr sveču gaisma ēnas met,
Sakot man, lai negaidu ar smaidu.
Ēnas lokās, vēji ceļas, un aizkari plīvo,
Un viņš izsalcis ielido manā istabā.
Cerēju, ka tas tikai manā sapnī dzīvo,
Bet viņš ir dzīvs tēls manā atmiņā.
Viņš ir vampīrs ar kvēlojošām acīm,
Viņš ir mans sapnis un mans murgs,
Viņš lido ne tikai pa tumšām naktīm,
Viņš ir mans sākums un mans gals.
Asins piliens uz grīdas strauji krīt,
Es nezinu, vai redzēšu viņu jau rīt.
Un viņa ēna jau strauji projām slīd,
Bez viņa man šo laiku neapmānīt. 42
Dzejiska pašizpausme ir arī gotiem tuvajai emo
subkultūrai raksturīga parādība. „Emocionālie
bērni”, kā jau visas masveida lietas, parasti tiek
saistīti ar amerikāniskās vides faktoriem, taču
nevar nepamanīt, ka matu šķipsnas, kas aizsedz
vienu aci, un bērnišķīgi rozīgo un depresīvi melno
toņu apvienojums būtībā ir japāņu popkultūras
vizītkarte. Anime un manga ir arī galvenais
iedvesmas avots emo specifiskajās vizuālajās un
reizēm arī prozaiskajās izpausmēs. Kas attiecas uz
dzeju, tad saturiskā ziņā emo teksti īpaši neatšķiras
no trim galvenajiem vēstījumiem pusaudžu
dzejoļu pamatmasā: „Es tevi mīlu, tu mani nē”,
„Mani neviens nesaprot” un „Es te jūs visus
pamācīšu, ka labs ir labs un slikts ir slikts”. Zināmu
specifiku tiem piešķir deklarētā nevēlēšanās
atvadīties no pagājušās bērnības, kā arī gotiem
radniecīgā sadomazohistiskā tīksmināšanās par
savām ciešanām un suicidālo tieksmju glorifikācija.
Tā „alienz” paziņo:
Cik naiva bija bērna dvēsele,
Pirms to iemeta skarbajā dzīvē.
Manis rakstītā bērnības vēstule
Stāsta to, ka pratu tik mīlēt.
41 https://feini.lv/?did=8933 [Skatīts 2015.30.08.]
42 https://www.draugiem.lv/toyberry/blog/?p=3412506
[Skatīts 2015.30.08.]
75