Tagad 2015 (9)

TAGAD
Latviešu literatūrā dialogs starp dažādu literāro
virzienu pārstāvjiem ne vienmēr nozīmē to
pašu, ko dialogs starp paaudzēm vai literāro
paaudžu nomaiņa. Tas pirmām kārtām saistīts
ar zīmogu, ko piecdesmit gadu garumā latviešu
literatūrai uzspieda marksistiskā ideoloģija un
kas pilnībā nav pārvarēts joprojām, lai gan var
apgalvot, ka pēc straujās pakaļdzīšanās tam,
ko literārā pasaule jau bija paguvusi aizmirst, šī
astoņdesmito gadu otrās puses un deviņdesmito
gadu sākuma tendence ir jau pārvarēta. Var pat
nedroši apgalvot, ka latviešu literatūra iekļaujas
starptautiskajā apritē bez īpašas atpalikšanas no
pasaules procesiem – par desmit vai divdesmit
gadiem, kā tas bija vēl nesen. Cits jautājums,
vai šie procesi atbilst avangarda vai arjergarda
situācijai un tendencēm jeb, citiem vārdiem
sakot, provinciālismam literatūras sfērā.
Lai veiktu jebkādu mūsdienu latviešu prozas
vēstījuma analīzi, vispirms nepieciešams noskaidrot
situāciju, kurā tā atrodas. Neatgriežoties laikmetā
pirms pasaules radīšanas un nepārstāstot īso
pasaules literatūras kursu, akcentēsim trīs terminus,
kas gluži kā vaļi notur mūsdienu latviešu literatūru,
un, iespējams, šis pats fundaments piemērojams
visai tai literatūrai (jo mēs runāsim tikai par
literatūru), kas tapa viņpus Berlīnes mūra.
Un šie trīs vārdi ir
AVANGARDS,
SOCIĀLISTISKAIS REĀLISMS,
POSTMODERNISMS.
Un, kaut gan padomju absurda greizo spoguļu
valstībā augušajiem pēc šīs definīcijas varētu
likties, ka avangards un postmodernisms ir divi
paralēli virzieni (īpaši, ja teorijas pamati apgūti pēc
žurnāliem „Avots” un „Grāmata”), tad šķiet, ka mūsu
analīzes ietvaros pirmais nosaukums – avangards,
ja to lieto attiecībā uz jaunāko literatūru, uztverams
kā kuriozs, kas it kā eksistē Latvijas literārajā
dzīvē vēl pusgadsimtu pēc tam, kad Rietumos
jau nodots muzejā, bet otrais, iedziļinoties tā
plūstošajā, neviennozīmīgi definējamā struktūrā,
jāmeklē ar uguni dienas laikā.
Rietumos postmodernisms tiek saistīts ar
modernisma krīzi, kuru pieņemts datēt ar 20. gs.
60. gadiem. Oktāvio Pass (Octavio Paz), kuru Jirgens
Habermāss (Jürgen Habermas) nosaucis par pēdējo
„modernisma partizānu”, liecināja, ka „1967. gada
avangards kopē 1917. gada avangardistu rīcību
un žestus. Mēs esam modernisma mākslas beigu
liecinieki” (Habermāss 1992, 42).
Un tiešām – 1968. gada studentu nemieri,
kuri pasaulei nespēja piedāvāt jaunu sociālo
modeli vai dzīvotspējīgu kontrkultūru, pielika
punktu arī avangardam un deva zaļo gaismu
postmodernismam.
„Postmodernisms,” teicis postmodernisma garīgais
tēvs Žans Fransuā Liotārs (Jean-François Lyotard),
„tas ir samierinājies avangards, kas atbrīvojies
no utopiskām ambīcijām un atradis noslieci
uz kompromisu” (citēts pēc Genis 1994, 245).
„Postmodernisms nenāk pēc modernisma, tas
nostājas pret modernismu. Tas jau ir pastāvējis
modernismā, tikai slēptā veidā” (citēts pēc Genis
1994, 246).
Gluži tāpat – slēpti – postmodernisms eksistēja jau
padomju Latvijas literatūrā. Guntis Berelis, runājot
par Marģera Zariņa romānu „Viltotais Fausts”,
raksta:
„Ko šīs Marģera Zariņa spēles atgādina? Protams,
tas ir nedefinējamais postmodernisms ar
dažām tam raksturīgajām tendencēm: kultūras
pašrefleksiju, teksta sevis apzināšanos, robežu
noārdīšanu un žanru – „augstās” literatūras un
„zemās” pavārgrāmatas – saplūšanu, bahtinisko
karnevalizāciju, marginālismu u.c. Un, kas arī
raksturīgi postmodernismam, „Viltotais Fausts”
nebūt nav garlaikota un daudz lasījuša intelektuāļa
literāras atraugas: romāns kopumā ir aizraujoša
lasāmviela. To iespējams izlasīt vairākos līmeņos:
gan kā kultūras komentāru, gan kā piedzīvojumu
romānu, gan kā mazliet melodramatisku mīlas
stāstu, dažviet arī kā sociālkritisku romānu. Citiem
vārdiem, ar „Viltoto Faustu” autors ir nojaucis sienu
arī starp intelektuālo un izklaides literatūru. To viņš
turpināja darīt visā savā daiļradē, neraugoties uz to,
81