Tagad 2015 (9)
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad" 2015 '9 Interaktīvā tiešsaistes versija
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad"
2015 '9
Interaktīvā tiešsaistes versija
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
TAGAD<br />
par nozīmīgu figūru literatūrā kļuvusi Inga Ābele,<br />
bet dramaturģijā, tai skaitā arī televīzijas un kino<br />
scenāriju veidošanā darbojas Franciska Cimare, Ivo<br />
Briedis, Margarita Perveņecka, Gunta Kalniņa un<br />
Inta Bernova. Kalniņa un Bernova faktiski radījušas<br />
nacionālā televīzijas seriāla žanru, rakstot scenāriju<br />
vispirms LTV seriālam „Neprāta cena” (2002–2006)<br />
un pēc tam tā turpinājumam kanālā TV3 Latvija –<br />
„UgunsGrēks” (kopš 2009. gada). Ar šīs rakstītāju<br />
paaudzes ienākšanu Latvijā iezīmējas principiāli<br />
atšķirīga drāmas uztvere, kas konsekventi pausta<br />
arī kursa vadītāja, dramaturga un režisora Laura<br />
Gundara rakstos un intervijās.<br />
19. un 20. gadsimta latviešu literārajā tradīcijā<br />
dramaturģija allaž uztverta primāri kā literatūras<br />
veids. Ar latviešu lugu analīzi, sākot no Ādolfa<br />
Alunāna un beidzot ar Leldi Stumbri, nodarbojušies<br />
galvenokārt literatūrzinātnieki, skatuviskumu<br />
uzskatot tikai par vienu no iespējamiem<br />
vērtējuma (bet nebūt ne kvalitātes) kritērijiem.<br />
Padomju periodā Gunāra Priedes lugu slēptajiem<br />
zemtekstiem vai Paula Putniņa sociālajai satīrai<br />
bija tikpat būtiska metavalodas funkcija kā Imanta<br />
Ziedoņa dzejai vai Alberta Bela romāniem. Arī<br />
laika retrospektīvā, piemēram, Gunāra Priedes<br />
lugas prioritāri tiek ieslēgtas literatūras, nevis<br />
teātra paradigmā. Tajā pašā laikā tieši labiem teātra<br />
režisoriem piemīt konstruktīva spēja attīrīt lugas<br />
no priekšstatu uzslāņojumiem un to dramatisko<br />
nervu atklāt ne tikai inscenējumā uz skatuves, bet<br />
arī noformulēt teorētiski (piemēram, Ādolfa Šapiro<br />
dotais Gunāra Priedes un Alekseja Arbuzova<br />
personības un dramaturģijas raksturojums 32 ;<br />
Valentīna Maculēviča versija par Paula Putniņa<br />
idejiski diskutablo 20. gadsimta 80. gadu sākuma<br />
lugu „Uzticības saldā nasta” 33 ; Māras Ķimeles Raiņa,<br />
Rūdolfa Blaumaņa, Annas Brigaderes un Viljama<br />
Šekspīra lugu interpretācijas 34 ).<br />
Pirmais Latvijas publiskajā telpā 20. gadsimta<br />
90. gadu otrajā pusē domu par dramaturģiju<br />
kā neliterāru parādību konsekventi sāk paust<br />
L. Gundars: „…dramaturģija ir visai dīvains rakstības<br />
veids, un to nevar pieskaitīt literatūrai, jo tas nav<br />
galējais produkts un ir pakārtots tālākai realizācijai.<br />
Tu vari būt ļoti labs literāts, bet tas nenozīmē, ka<br />
esi spējīgs rakstīt lugas. [..] Dramaturģija ir nevis<br />
rakstības, bet teātra (vai kino) darbības veids. Mēs<br />
visi zinām, ka tas, ko personāžs saka, nebūt nav tas,<br />
ko viņš īstenībā domā. Bet, ja mēs visi to zinām,<br />
kāpēc tad apgalvojam, ka dramaturģija ir rakstības<br />
veids? Uzbūve taču ir svarīgāka: nepasakot tieši,<br />
tomēr dot saprast, ko tad varonis īstenībā domā. Tas<br />
ir amats” (Gundars 1998, 80). Līdz konsekvencei šo<br />
domu autors noved paša praktiskajā dramaturga un<br />
pedagoga pieredzē balstītajā grāmatā „Dramatika<br />
jeb Racionālā poētika” (2009, atkārtots izdevums<br />
autora jaunā redakcijā <strong>2015</strong>. gadā), kas joprojām ir<br />
vienīgais drāmas tehnikas un teorijas jautājumiem<br />
veltītais latviešu oriģināldarbs kopš dramaturga,<br />
režisora un teorētiķa Pētera Pētersona (1923–1998)<br />
analītiskās apceres „Drāma kā kritērijs” (1987).<br />
„Dramatikā” L. Gundars veselu nodaļu velta<br />
dramaturģijas un literatūras attiecībām, definējot<br />
vairākus faktorus, kas neļauj lugu uzskatīt par<br />
daiļliteratūras tekstu:<br />
pirmkārt, luga atšķirībā no dzejas un prozas nav<br />
gala produkts, bet paredzēta tālākai interpretācijai:<br />
„Lugas teksta tiešais adresāts ir tās režisors,<br />
producents, pat aktieris vai pat viszinošā teātra<br />
garderobiste, un, tikai izlaužoties cauri šiem<br />
dažādu kalibru starpadresātiem, dramaturga darbs<br />
nokļūst līdz savam gala lietotājam – skatītājam<br />
jeb personai, kuras apziņā tad nu viņa paša<br />
pieredze sintezējas ar autora sūtījumu. Sekojoši –<br />
dramaturģiska teksta gala produkts ir pavisam cita<br />
matērija: izrāde/filma” (Gundars <strong>2015</strong>, 18);<br />
otrkārt, dramaturģija ir primāri tehnisks rakstības<br />
veids, ko iespējams iemācīties, apgūstot noteiktas<br />
amata prasmes: „Jebkurš pamats dramaturģijā<br />
balstītam, publiski izrādāmam darbam ir stipri<br />
radniecīgāks ledusskapja instrukcijai, nevis<br />
romānam. [..] Ir acīmredzams – jo skaidrāka būs<br />
instrukcija, jo lielāka iespējamība, ka ledusskapis<br />
darbosies arī tehniski mazizglītota pircēja mājās,<br />
turklāt darbosies tā, kā to paredzējis konstruktors.<br />
[..] Dramaturģijas materiāls ir tehniska instrukcija,<br />
kurā izklāstīts veids, kā iespējams tikt līdz gala<br />
32 Skat. plašāk – Šapiro, Ā. Starp-brīdis. Rīga: Liesma, 1991.<br />
33 Skat. plašāk – Radzobe, S., Zeltiņa, G., Tišheizere, E. Latvijas teātris. 80. gadi.<br />
Rīga: Preses nams, 1995.<br />
34 Skat. plašāk – Zole, I. Sarunas ar Māru Ķimeli. Rīga: Jumava, 2007.<br />
65
Change language