Tagad 2015 (9)
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad" 2015 '9 Interaktīvā tiešsaistes versija
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad"
2015 '9
Interaktīvā tiešsaistes versija
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
TAGAD<br />
Latvijas Rakstnieku savienības rīkotajos literārajos<br />
konkursos visi skolas vecuma autoru teksti diezgan<br />
viegli sašķirojami divās grupās. Pirmajā, mazākajā,<br />
nonāk darbi, kuru autori lasa jaunāko dzeju.<br />
Otrajā, lielākajā, – kuri nelasa. Parasti tas redzams<br />
ar neapbruņotu aci un jau no pirmajām dzejoļu<br />
rindām.<br />
Trīs vaļi, uz kuriem turas jaunākās latviešu dzejas<br />
valoda, ir spilgta tēlainība, neparasti tropi un<br />
maksimāli izmantotas stilistisko figūru iespējas.<br />
Pieaug arī zināmas prozaizācijas tendences,<br />
tieksme piešķirt poētiskam vēstījumam sižeta<br />
iezīmes. Saturs lielākoties nepakļaujas definēšanai,<br />
bet fiksē apziņas saskari ar transcendenci, zināmu<br />
pārnozīmības stāvokli. Vairāk vai mazāk veiksmīgi<br />
šīs iezīmes atspoguļojas arī sava laika literatūrā<br />
ieinteresēto skolēnu darbos. Kad viņiem palūdz<br />
nosaukt autorus, kurus viņi lasa, parasti tiek minēti<br />
piecu līdz desmit tobrīd aktuālāko dzejnieku vārdi.<br />
Otrajā kaudzītē nonāk dzejoļi, kas visbiežāk sastāv<br />
no rindās sadalītiem retoriskiem jautājumiem<br />
ar vietumis jaušamu blāvu tēlainību. Pamatā tas<br />
ir standarta komplekts: astrālie dabas ķermeņi<br />
(saule, mēness, zvaigznes), dabas parādības (lietus,<br />
vējš, mākonis, varavīksne), ūdeņi (jūra, upe), šis tas<br />
no floras un faunas. Un, protams, obligātie spārni<br />
(eņģelis, putns, tauriņš) un sirds. Ik pa brīdim pazib<br />
arī kāds logs, pēdas smiltīs vai kaut kas cits no sērijas<br />
„101 tēls, kura nosaukšana padarīs jūsu rakstīto<br />
poētisku”. Pārējo teksta korpusu aizpilda lielie<br />
abstraktie jēdzieni un vietniekvārdi. Arī pašiem<br />
darbiem bieži būtu pielāgojami apakšvirsraksti:<br />
„Par mīlestību” vai „Par dzimtenes skaistumu”. Uz<br />
jautājumu, ko autors lasa, parasti izrādās, ka autors<br />
„nelasa, lai neietekmētos”, labākajā gadījumā<br />
atceras Ziedoni, Plūdoni vai Veidenbaumu.<br />
Šīm grupām ir arī dažas kopējas tendences.<br />
Pēdējās trīs desmitgades latviešu dzejā ir verlibra<br />
dominantes laiks, kas atstāj savu ietekmi arī uz<br />
dzejoļiem, kurus literārajiem konkursiem iesūta<br />
skolēni. Tajos ievērojami mazinājusies teksta<br />
ritmiskā noslogotība, jo verlibrā piekoptā prakse<br />
pārlikt akcentu uz rindu lauzumu un stilistisko<br />
figūru iespējām vēl netiek izmantota, bet<br />
pantmēru automātiski nodrošinātā ritmizācija<br />
jau aizgājusi nebūtībā. Pat gadījumos, kad<br />
autoriem izveidojies priekšstats, ka dzejolis<br />
jāizkārto pantiņos pa četrām rindiņām katrā, –<br />
un tas ir visai izplatīts paņēmiens tieši otrās<br />
grupas iesācēju darbos, – šādas formas izvēle reti<br />
pamatojas sillabotoniskās vai toniskās (daļenieka)<br />
vārsmošanas sistēmas specifikā un drīzāk liecina<br />
par optisku alūziju no grāmatās redzēto dzejoļu<br />
vizuālā izkārtojuma.<br />
Tas savukārt nosaka, ka no autoru instrumentu<br />
klāsta pazūd arī klauzulu sabalsojums. Atskaņas<br />
var parādīties nekonsekventi, vietumis un nejauši,<br />
lielākoties tās ir iepriekš paredzamas rīmes vai<br />
klaboši mēģinājumi sabalsot vārdos uzsvērtas<br />
zilbes ar neuzsvērtām. Uzmanības vērts ir jautājums<br />
par dzejas tekstu instrumentāciju vispār. Aliterācijas<br />
un asonanses, „skanisko metaforu” veidošana<br />
ir lieliski pielietojama arī verlibra gadījumā, taču<br />
šobrīd tā tiek reti izmantota pat nosacīti<br />
profesionālajā jaunākās un vidējās paaudzes dzejā.<br />
Ja nopietnie dzejnieki parasti izlīdzas ar dažiem<br />
semantiski noslogotiem kalambūriem, iesācēji no<br />
pirmās grupas var ar daudz lielāku azartu ļauties<br />
pašmērķīgam skaniskās spēles priekam. Otrās<br />
grupas iesācēji šādus paņēmienus neizmanto un<br />
savu dzejoļu rindu beigās mēdz vienīgi iekabināt<br />
pa kādai atskaņai.<br />
Lūk, piemēram, šā gada konkursam iesūtīts tobrīd<br />
11. klases skolnieces Kristiānas Asariņas dzejolis<br />
„Sniedz roku” (šeit un turpmāk citēti vien tie darbi,<br />
kurus autori publicējuši visiem pieejamos interneta<br />
resursos):<br />
Sniedz roku,<br />
Kamēr neviens neredz.<br />
Mēs būsim viens otram,<br />
Nedomājot par citiem.<br />
Viņi mūs nesapratīs<br />
Un lielu pārpratumu uzcels.<br />
Tie dzīvo ar paradumu<br />
Iznīdēt patiesi skaisto.<br />
72
Change language