Tagad 2015 (9)

TAGAD
zināšanas par informācijas resursiem. Nenoliedzot
„dziļās lasīšanas” daudzās priekšrocības, ir skaidrs,
ka tikai nelielu daļu grāmatu izlasīsim lēnajā
ritmā, – citas pazīsim pēc atstāstiem. Šajā piesātinātajā
vidē daudz lielāka vērtība ir prasmei izteikties
precīzi, loģiski un lakoniski, veidot kopsavilkumus,
spēt uztvert svarīgo.
DIGITĀLĀS UTOPIJAS KRITIKA
Daudz citētā rakstā viens no digitālā laikmeta
praviešiem M. Prenskijs (Prensky 2001) rakstīja, ka
paaudzei, kuru viņš nodēvēja par digitālajiem
pilsoņiem, būs raksturīga, piemēram, ātra
informācijas uztvere, izteikta nepieciešamība
izmantot vizuālo informāciju un hipertekstu,
spēja darīt vairākus darbus vienlaikus, tīklošana,
izglītošanās kā izklaide, kritiska pieeja informācijai,
visa apšaubīšana (Prensky 2001, 1–6). Šobrīd, šķiet, ir
kļuvusi par modes lietu atspēkot „digitālā pilsoņa
mītu”. Ar mainīgām sekmēm tiek veikti pētījumi
par daudzlietojuma (multitasking) iespaidu
uz studentu sekmēm vai prasmēm izmantot
tehnoloģijas informācijas meklēšanā. Autori
norāda, ka „jaunie lietotāji” galvenokārt ir mūsu
ideāli, cerību un gaidu projekcijas, to esamību
neapstiprina empīriski pētījumi (Huvila 2012,
20). Tas, ka jaunieši jūtas kā mājās datorspēļu vai
sociālo tīklu vidē, nebūt nenozīmē, ka viņi, nonākot
augstskolā, labi orientēsies digitālajās bibliotēkās,
būs aktīvi, mērķtiecīgi un kritiski domājoši.
Tātad ir izrādījies nelietderīgi veidot nošķīrumus
starp jauno paaudzi (kura būtu automātiski
digitāla no pirmās dienas) un veco paaudzi vai
starp cilvēkiem, kuriem ir piekļuve tehnoloģijām
(un kuri tad automātiski kļūst ļoti zinoši), un tiem,
kuriem piekļuves nav. Drīzāk jānošķir aktīvs un
pasīvs mediju lietojums – gan drukātās grāmatas,
gan digitālās tehnoloģijas var tikt izmantotas
gan lai mācītos un pilnveidotos, gan lai bēgtu no
realitātes, aizmirstos. Kā norāda Z. Rubene, „pasīvs
mediju patēriņš neveicina bērna spēju attīstību.
.. lai mazinātu pasīvu tehnoloģiju patēriņu, lai
priekšstati par pasauli nepaliktu mediju pausto
tēlu līmenī, jāveicina aktīva mediju lietošanas
paradumu veidošanās” (Rubene 2011).
GRĀMATU KULTŪRA UN
LASĪTPRASME
Taču to pašu varētu sacīt arī par grāmatu patēriņu:
vieglās daiļliteratūras un apšaubāmas izzinošas
literatūras lasīšana visdrīzāk īpaši nepaplašinās
redzesloku, nebagātinās valodu, nepilnveidos
lasītāja personību. Neiztur kritiku arī apgalvojums,
ka literatūras lasīšana vienmēr ir vērtīgāka par
televizora skatīšanos tā iemesla dēļ vien, ka
lasīšana labāk izvingrina smadzenes, jo grāmatas
tēli ir jāiztēlojas, bet televīzijas tēli ir iepriekš doti
(savā ziņā šis arguments mazina bilžu grāmatu
vērtību, jo, kā apliecina novērojumi, ja bērnus lūdz
uzzīmēt zīmējumu par izlasīto grāmatu, visbiežāk
viņi reproducē grāmatas ilustrācijās redzēto).
Robeža nav viennozīmīgi velkama starp grāmatu
kā aktīvu mediju un attēlu kā pasīvu mediju – ir
no svara, kāds ir konkrētas grāmatas un konkrēta
videodarba saturs. Iztēlojieties vizuālās mākslas
darbu – vai tas būs viegli uztverams un iepriekš
dots? Daudzos gadījumos mēs varēsim sacīt, ka
paskaidrojošais teksts ir tas, kas padara mākslas
darba vērotāju slinku, jo viņam nekas daudz nav
jāsaprot un jāizdomā, viss ir uzrakstīts priekšā.
Diskusijās par lasīšanu jautājums par lasītprasmi
bieži vien tiek nesaraujami saistīts ar daiļliteratūras
lasīšanu. Lielākā daļa cilvēku piekritīs, ka
daiļliteratūras lasīšana cilvēkam var sniegt ārkārtīgi
daudz, tostarp, kā apliecinājuši arī Starptautiskās
skolēnu sasniegumu novērtēšanas programmas
(SSNP) dati, visās dalībvalstīs, kurās skolēni labprāt
lasījuši savam priekam, vidējie sasniegumi
lasītprasmē ir ievērojami augstāki (Geske, Grīnfelds
u.c. 2010, 73). Šis pozitīvais iespaids novērots tiem
skolēniem, kas lasījuši grāmatas un žurnālus,
savukārt tie, kas iecienījuši komiksus, uzrādījuši
izteikti sliktākus rezultātus. Proti, mums ir pamatots
iemesls turpināt dot bērniem rokās grāmatas,
iesaistīt lasīšanas veicināšanas programmās un
mācīt literatūru skolās.
33