Tagad 2015 (9)
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad" 2015 '9 Interaktīvā tiešsaistes versija
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad"
2015 '9
Interaktīvā tiešsaistes versija
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
TAGAD<br />
IEVADS<br />
Kad Latvija 20. gadsimta 90. gados atguva<br />
neatkarību, mainījās daudzu priekšstatu stabilitāte,<br />
bet literāro telpu arvien straujāk pārņēma<br />
bezrobežu postmodernisms. Pēkšņā visatļautība<br />
pēc dzelzs priekškara krišanas transformējās<br />
krīzē. Rakstnieki prozā imitēja realitāti un lielā<br />
mērā mēģināja izzināt esošās pasaules procesus,<br />
likumības, ētiskās un estētiskās vērtības. Bieži vien<br />
postmodernismā tas tiek darīts ar ekstrēmiem<br />
līdzekļiem, tāpēc ļoti būtisks ir literārā darba<br />
konteksts, procesu un rakstnieku mērķu izpratne,<br />
kas ļauj tekstus veiksmīgi „atkodēt”. Aizvien vairāk<br />
rakstnieki tiecas lasītājus mulsināt, lai izceltos uz<br />
vispārējo prozas tendenču fona. Tas noved pie<br />
dažādu pārkāpumu atspoguļošanas.<br />
20. gadsimta prozā daudz skaidrāk bija izprotamas<br />
sabiedrības un indivīda vērtības, normas un<br />
likumības, bet mūsdienās šīs paradigmas ir krasi<br />
mainījušās. Proza aplūko vērtību zudumu, kas<br />
bieži vainagojas ar provokācijām. Tās netiecas<br />
atbildēt uz izvirzītajiem jautājumiem, bet ar<br />
fikcionālā starpniecību uzsver problēmu esamību.<br />
Provokācijas tiek panāktas ar marginālā un<br />
perifērā reprezentāciju attiecībā pret sabiedrībā<br />
valdošajām ētikas un estētiskajām vērtībām, tāpēc<br />
prozā arvien biežāk tiek atspoguļoti triju veidu<br />
pārkāpumi. Pirmkārt, tie ir seksuālie pārkāpumi<br />
(incests, pedofīlija, seksuālā izmantošana), otrkārt,<br />
sociālo robežu šķērsošana (atkarību un vardarbību<br />
estetizācija) un, treškārt, vēlīnā kapitālisma radītā<br />
identitātes krīze, kas prozā izpaužas kā nihilistisks<br />
skatījums uz cilvēka eksistenci.<br />
Iepriekšminētās parādības cittautu literatūrā tiek<br />
apzīmētas ar terminu ‚transgresija’. Etimoloģiski šis<br />
termins sastāv no latīņu valodas darbības vārda<br />
trānsgredī, kas savukārt ir dalāms divās daļās: trāns<br />
nozīmē ‚caur’ vai ‚otrā pusē’, bet gradī – ‚soļot’<br />
(Skeat 1882, 568). Tātad transgresija ir nonākšana<br />
kaut kam otrajā pusē, un, kad prozā tiek šķērsotas<br />
sabiedrības, indivīda vai dabas radītās robežas,<br />
ir iespējams sākt diskusiju par literārajos darbos<br />
ietverto pārkāpuma estētiku. Jaunākajā latviešu<br />
prozā rakstnieki ar robežu šķērsošanas palīdzību<br />
skar mūsdienu sabiedrības „zemūdens akmeņus”.<br />
Tā ir viena no socioloģijas, antropoloģijas un<br />
kultūras teorijas disciplīnu pamatidejām, kā arī<br />
galvenā postmodernisma doma, kas iet roku<br />
rokā ar dekonstrukcijas izpratni. Komplementārie<br />
jēdzieni – robežas un pārkāpumi – kā diskurss<br />
primitīvajā līmenī pārklājas ar daudznozīmību.<br />
PĀRKĀPUMA ATTĪSTĪBA<br />
LITERATŪRĀ<br />
Pārkāpuma reprezentācijai literatūrā ir iespējams<br />
izsekot jau kopš antīkajiem laikiem. Amerikāņu<br />
literatūrzinātnieks Robins Mūkerjē (Robin<br />
Mookerjee) apgalvo, ka līdzīgi, kā tas ir bijis<br />
antīkajā literatūrā, jo īpaši antīko satīriķu darbos,<br />
arī mūsdienās pārkāpumus īpaši efektīvus padara<br />
neitrāls vēstītājs. Piemēram, tekstā sižetu virza<br />
seksuālā izmantošana, bet vēstītājs atsakās<br />
pieslieties kādai pusei un it kā reģistrē notikumus,<br />
nepauzdams savu nostāju. Teksts veido tiešu<br />
opozīciju ar lasītāju, kurš kļūst par galveno nozīmes<br />
veidotāju. Šis ir viens no izplatītākajiem veidiem,<br />
kā autori literārajos darbos konstruē šoka taktiku<br />
gan antīkajos darbos, gan mūsdienās (Mookerjee<br />
2013, 7). Tomēr mūsdienu jaunākajā prozā spilgtākās<br />
paralēles ir iespējams vilkt ar 20. gadsimta sākuma<br />
franču intelektuālo figūru Žoržu Bataju (George<br />
Batailles), kura refleksijas par pārkāpumu savā laikā<br />
radīja plašu rezonansi. Kad 1924. gadā rakstnieks<br />
Andrē Bretons (André Breton) sirreālisma manifestā<br />
skandalozo apgaismes rakstnieku Marķīzu de<br />
Sadu (Donatien Alphonse François, Marquis de Sade)<br />
pasludināja par „sadisma sirreālistu”, uzplauka<br />
modernisma seksuālo perversiju kults, bet Ž. Batajs<br />
turpmāko dzīvi propagandēja de Sada idejas gan<br />
prozā, gan teorētiskajās apcerēs (Breton 1999, 23).<br />
Ž. Bataja teoriju ietekmē arī mūsdienās pārkāpumi<br />
literatūrā vistiešāk tiek asociēti ar seksualitāti. To<br />
apliecina arī 1963. gadā publicētā seksualitātes<br />
pētnieka Mišela Fuko (Michel Foucault) eseja<br />
„Pārkāpuma priekšvārds”, kurā tiek aplūkots<br />
Ž. Bataja seksuālo perversiju „Acs stāsts”. M. Fuko<br />
akcentē antihumānisma un poststrukturālisma<br />
88
Change language