Tagad 2015 (9)
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad" 2015 '9 Interaktīvā tiešsaistes versija
Zinātniski metodiskais žurnāls "Tagad"
2015 '9
Interaktīvā tiešsaistes versija
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
TAGAD<br />
Dramaturģija kā viens no trim literatūras<br />
pamatveidiem skolu literatūras stundās un pat<br />
augstskolu filoloģijas programmās lielākoties ir<br />
tādā kā pabērna lomā vairāku iemeslu dēļ:<br />
pirmkārt, izcilu dramaturgu latviešu literatūrā visos<br />
laikmetos bijis objektīvi mazāk nekā prozaiķu un<br />
dzejnieku. Izņēmums ir laikam tikai 19. gadsimta<br />
pašas beigas un 20. gadsimta sākums, kad gandrīz<br />
vienlaikus lugas raksta Rūdolfs Blaumanis, Aspazija,<br />
Rainis un Andrejs Upīts. Savukārt no latviešu<br />
padomju perioda dramaturgu sarakstītā, iespējams,<br />
lugu tekstu dubultās cenzūras (vispirms lugas<br />
publicēšanas, pēc tam – potenciālā iestudējuma<br />
sakarā) un pēc Gunāra Priedes lugas „Smaržo sēnes”<br />
(1967) aizlieguma skaidri nosprausto ideoloģisko<br />
robežu dēļ savu laiku ir pārdzīvojuši tikai daļa Gunāra<br />
Priedes un Harija Gulbja darbu, kā arī vairākas Paula<br />
Putniņa, Pētera Pētersona, Leldes Stumbres un Jāņa<br />
Jurkāna lugas;<br />
otrkārt, laikmetīgu dramaturģisku tekstu pieejamība<br />
dažādos laika periodos bijusi ierobežota. Īpaši<br />
situācija Latvijas grāmatniecībā saasinās pēc PSRS<br />
sabrukuma 20. gadsimta pēdējā desmitgadē, kad<br />
lugu publicēšana tematiskās vai viena autora izlasēs<br />
strauji sarūk līdz ar kapitālisma diktētās komerciālās<br />
izdevējdarbības attīstību. 21. gadsimta pirmajos sešos<br />
septiņos gados lugu izlases (dažiem pat vairākas)<br />
vēl iznāk gandrīz visiem tobrīd aktīvi rakstošajiem<br />
latviešu dramaturgiem – Paulam Putniņam, Leldei<br />
Stumbrei, Jānim Jurkānam, Mārai Zālītei, Egilam<br />
Šņorem, Hermanim Paukšam, Andrim Zeibotam un<br />
Ingai Ābelei. Lugas ik pa laikam publicē arī literārais<br />
mēnešraksts „Karogs” (iznāk līdz 2010. gadam) un<br />
regulāri žurnāls „Teātra Vēstnesis” (iznāk līdz 2013.<br />
gadam), bet apmēram kopš 2010. gada latviešu<br />
dramaturģijas publiskošana gandrīz pilnībā kļuvusi<br />
atkarīga no pašu dramaturgu iniciatīvas un atsevišķu<br />
elektronisko mediju ieinteresētības. Rezultātā –<br />
no visiem pēdējo piecpadsmit gadu laikā Latvijas<br />
profesionālajā teātrī iestudētajiem dramatiskajiem<br />
tekstiem publiski izlasāmi labi ja divdesmit procentu;<br />
treškārt, mūsdienīga drāmas analīze ir neizbēgami<br />
saistīta ar teātra specifikas pārzināšanu, kas<br />
ne vienmēr piemīt literatūras skolotājam un<br />
nav pieejama skolēnam objektīvu iemeslu dēļ<br />
(ierobežotais mācību stundu skaits, iespēja nokļūt<br />
teātrī u.tml.). Tomēr teorētisko patiesību, ka teātra<br />
izrāde vai spēlfilma nav tas pats, kas luga, kā<br />
arī otrādi, praktiski iespējams saprast, tikai izrādes<br />
un filmas skatoties un to pamatā esošās lugas<br />
izlasot un salīdzinot. Tikai teātrī, režisora organizētā<br />
skatuves darbībā un konkrēta aktiera izpausmēs<br />
iemiesotā raksturā iespējams saprast, ka vienu<br />
un to pašu lugas frāzi var izrunāt daudzos<br />
un dažādos veidos, vērot, kā mainās Blaumaņa<br />
lugas „Indrāni” konflikts, ja Indrānu tēva lomas<br />
tēlotājam ir septiņdesmit vai tikai piecdesmit gadu.<br />
Teātra un dramaturģijas attiecības gadsimtu gaitā<br />
bijušas mainīgas. Līdz 17. gadsimtam lugas autors<br />
Eiropas teātrī tiek uztverts kā tekstu piegādātājs,<br />
un tikai franču klasicisma traģēdijas pamatlicējs<br />
Pjērs Korneijs (Pierre Corneille, 1606–1684) padara<br />
dramaturgu par visnozīmīgāko autoritāti izrādes<br />
tapšanas procesā. Tomēr jau kopš Aristoteļa līdz<br />
pat režijas teātra sākumam Eiropas teātris darbojas<br />
logocentriskā sistēmā, kad runātais vārds tiek<br />
uzskatīts par noteicošo izrādes elementu un vizuālie<br />
izteiksmes līdzekļi kalpo tikai par teksta fonu, kas<br />
labākajā gadījumā ilustrē tekstā pateikto, biežāk<br />
gan novērš skatītāja uzmanību no dramatiskā<br />
konflikta būtības. Situācija mainās līdz ar režisora<br />
profesijas izveidošanos 19. gadsimta beigās, kas<br />
pamazām, bet nenovēršami 20. gadsimtā kļūst<br />
par noteicošo dramatiskajā teātrī, savukārt teksts<br />
paliek tikai pirmais posms izrādes tapšanas ķēdē,<br />
kurš tālāk realizējas caur mizanscēnām, aktieriem,<br />
vizuālo valodu un publikas uztveri.<br />
20. gadsimta teātra historiogrāfijā par pagrieziena<br />
punktu dramaturģijas/teksta un izrādes/inscenējuma<br />
attiecībās tiek uzskatīts franču strukturālista<br />
Rolāna Barta (Roland Barthes, 1915–1980) bieži<br />
citētais izteikums: „Kas ir teatralitāte? (Barthes 1964,<br />
41). Savukārt latviešu dramaturģijas attīstībā par<br />
robežšķirtni var dēvēt 2001. gadu, kad studijas Latvijas<br />
Kultūras akadēmijā beidz Latvijā pirmais Teātra, kino<br />
un televīzijas bakalaura programmas dramaturgu<br />
kurss. No šīs programmas pirmajiem absolventiem<br />
64
Change language