lielais jāņa evaņģēlijs. iii grāmata - Garīgums.lv
lielais jāņa evaņģēlijs. iii grāmata - Garīgums.lv
lielais jāņa evaņģēlijs. iii grāmata - Garīgums.lv
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
10. Kāds īsti gudrs grieķis, kam sirds un ga<strong>lv</strong>a bija īstā vietā, pamācīja dažus skaidrāk domājošos un<br />
cik vien lielajā satraukumā bija iespējams, viņi nomāktos grieķus un romiešus pamācīja par šo dabas<br />
parādību un viņiem skaisti rokām aptverami parādīja priesteru kastas nicināmo mantkārību, kuriem<br />
arī pārietu patika uz upuru prasīšanu un ņemšanu, ja tajā ko viņi sludināja būtu tik viens patiess vārds!<br />
vispār viņiem savā starpā būtu jāsalīdzina abus pasludinājumus, proti, jūdu īsti apzvērēto un tad grieķu<br />
un romiešu, un tad viņi tak saprastu, ka abi nevar tikt īstenoti. Jo vai nu vajadzētu notikt tam, ko ir<br />
pasludinājuši jūdi, vai tam ko ir pasludinājuši grieķi! Bet dievi tak nevar būt tik dumji, ka katrai nācijai<br />
ceps īpašu desu, pie kam dievi savas veltes parasti sadala pavisam vienādi starp visiem ticīgiem un neticīgiem<br />
ci<strong>lv</strong>ēkiem.<br />
11. Tādas un līdzīgas pamācības ļaudis tūlīt noveda pie labākas apziņas. ar līdzīgu pamācību vērsās<br />
arī pie zināmiem labākiem jūdiem; bet te zirņus meta pret mūri. Tieši otrādi, šie Dieva teļi vēl draudēja<br />
un pagānismu apvainoja kā priekšā stāvošās nelaimes cēloni.<br />
12. Tās drīz noveda pie vardarbības un grieķi un romieši dumjajiem jūdiem pār viņu ga<strong>lv</strong>ām drīz<br />
aizdedzināja Pastaro tiesu un no priesteriem prasīja atdot pie šiem apstākļiem netaisnīgi izspiestos upurus.<br />
Kad tāda pavisam vienkārša prasība negribēja tikt garantēta, pielietoja varu, sevišķi pret jūdu priesteriem,<br />
kuri tad atkāpās un caur visos jūdu kaktos degošās pilsētas dūmiem laidās lapās.<br />
13. Bet pilsētas gudrais romiešu pārvaldnieks tūlīt pēc tam vēl ievāca ļoti svarīgas liecības par priesteriem<br />
un rādīja, ka vienīgi viņi bija katastrofas cēlonis. Tikai tad no mūsu puses sacēlās dumpis pret<br />
visu jūdismu un nu jau ir kļuvis par īsti briesmīgu darbību, jo jūdi nu tiek apkrauti un visā pilsētā ir<br />
vairāk asinis nekā piens un vīns.<br />
14. Kā man liekas, tad tur zem lielās cipreses tieši stāv izbēgušie jūdu priesteri! Nu, labdien, viņiem<br />
drīz klāsies ļauni, ja viņi acumirklī nelaidīsies lapās, kam es tiem ga<strong>lv</strong>enajiem neliešiem noteikti nedošu<br />
padomu! ar šo metamo šķēpu, kuru, domādami ka es esmu jūds, man meta pakaļ, bet par laimi netrāpīja,<br />
es vēl pats pāris noduršu! Tie abi jātnieki mani satika pie pilsētas vārdiem un viņiem jānopūlas lai<br />
nokļūtu līdz pārvaldniekam. Kungs, kungs, tagad tu zini visu, un tas ko es tev teicu ir tīra un kaila patiesība,<br />
par ko es lieku ķīlā savu dzīvību!”<br />
15. Kirenijs saka: “Par šo ziņojumu es tev esmu ļoti pateicīgs; tu savu lietu esi darījis labi! Bet tagad<br />
paliec šeit un ja tu esi izsalcis tad ņem šeit maizi un vīnu! Pa to laiku es uz pilsētu nosūtīšu pāris kohortas<br />
dumpja apspiešanai; bet pēc tam tu man pakalposi kā labs liecinieks pret tiem jūdu priesteriem.”<br />
16. sūtnis šo priekšlikumu ļoti labprāt pieņem un tā ka viņš bija ļoti izsalcis un izslāpis Kirenijs tikai<br />
pamāj klātesošam Jūlijam un viņš jau zina kas te darāms; jo viņš pats bija dzirdējis visu sūtņu ziņojumu.<br />
141. Sūtnis Herme atstāsta savus piedzīvojumus pilsētā.<br />
1. Kād Jūlijs izpildīja Kirenija gribu un abas kohortas aizgāja, atgriezās arī iepriekš nosūtītie jātnieki<br />
un pateica to pašu ko bija teicis sūtnis. vienlaicīgi viņi no pilsētas pārvaldnieka puses raportēja vispazemīgu<br />
apliecinājumu, ka tiklīdz vētra tikai nedaudz būs norimusi, viņš steigsies un augstajam pavēlniekam<br />
par visu sniegs sīkāko un rūpīgāko ziņojumu. Kirenijs abus jātniekus apdāvina un liek viņiem<br />
atpūsties, un viņi Kirenijam salutē un dodas pie saviem biedriem. Bet pēc tam Kirenijs atkal vēršas pie<br />
sūtņa un jautā viņam kas tad īstenībā viņu ir atsūtījis kā sūtni.<br />
2. sūtnis un nedaudz drosmīgāk kā iepriekš saka: “Kungs, kungs, nepieciešamība! es pats, pilsētas<br />
pilsonis pie apstākļiem kur beigās uguns neievēroja nekādu atšķirību starp mūsu un jūdu mājām, zaudēju<br />
visu savu mantu un nu esmu ubags. Šo mēteli, kas nepieciešamības pēc sedz manu miesu, es novilku<br />
kādam nosistam jūdam, citādi es būtu kails tāpat kā mana sieva un manas trīs jau diezgan pieaugušās<br />
meitas, kas nu visas četras lielā linu audeklā atrodas aiz šī vecā Markusa mājas.<br />
3. Bet es no pilsētas šeit varbūt klātesošos jūdus aicināju bēgt, lai viņiem bēgot no tā es viņus vieglāk<br />
varētu pazīt un tad ar šo aso zobenu pēc sirds patikas šiem neliešiem atriebties. Bet ja viņi izmuktu, viņi<br />
varētu tikt tālāk tikai pa jūras ceļu, jo no pārvaldnieka puses pilsētā visur uzstādītā sardze viņus sagaidītu<br />
un viņiem patiesi varētu klāties slikti.<br />
4. Kungs, kungs, es esmu grieķis un vēl nedaudz orientējos kara viltībā; bet tagad jau ir labi, no šejienes<br />
šie krāpnieki mums nekad neizmuks! vispār nebūtu slikti pāris sargposteņus novietot arī jūras<br />
krastā, jo citādi tie zeļļi varbūt tomēr varētu savā īpašumā ātri pārņemt kādu kuģi un ar to aizbraukt.”<br />
5. Kirenijs saka: “Par to neraizējies, par to jau ir uz labāko gādāts!”<br />
148
Change language