lielais jāņa evaņģēlijs. iii grāmata - Garīgums.lv

skatīt par laimīgu.
16. Bet šie bagātie grieķi ir zemes patiesi asinssūcēji un domā, ka nabaga jūdiem jau vajag būt ļoti
priecīgiem, ka kā algu par viņu smago darbu viņi var ieturēt maltīti kopā ar grieķu cūkām! viņi pie Manis
vairs nav nekādi cilvēki, bet gan īsti velni, pilni cietsirdības un pret viņiem Man nav nekāda žēlastība
un nekāda līdzjūtība par viņu nožēlojamo, augstprātīgo miesu! Pēc vētras, kas stundas laikā beigs
plosīties, viņiem viņu daudzo zeltu un sudrabu jāliek tikai uz kailiem akmeņiem un virs tiem jāsēj kvieši,
un mēs redzēsim vai tur uzdīgs tikai viens stiebrs!
17. Un redzi, tā es ar vienu sitienu šeit esmu nositis daudzas ļaunas mušas. Melīgiem priesteriem
vajadzēs doties prom un arī augļotāji grieķi darīs to pašu! viņu pilis ir gruvešos un viņu lielie tīrumi,
dārzi un pļavas ir aizskalotas prom. Kad pēc vētras viņi aplūkos savu zemi un pārliecināsies, ka katra
turpmākā tā apstrādāšana ir tīri veltīga, tad viņi sāks saiņot mantas un pa lielākai daļai dosies uz eiropu;
bet tad Man jau ir pietiekami līdzekļu īsā laikā šo apvidu padarīt cik iespējams ziedošu.
18. Bet nu vētra arī mazinās un kaut gan krusa pārstāj, tad lietus no mākoņiem līst tik blīvi, ka uz zemes
virsmu ūdens tūlīt sakrājas pus vīra augstumā un tad ar briesmīgu dārdoņu aizplūst, tā ka pat jūra
sāk manīt vareno pieplūdumu, kas tak noteikti nav nekāds sīkums. Mājas, būdas, koki un tūkstots veida
citas lietas plūst uz jūru. Jūra saņem apēšanai arī daudzos lopus, vistas un visa veida putnus, kurus krusa
ir nositusi, neskaitāmas cūkas, ēzeļus, govis, vēršus, aitas, kazas un zaķus, stirnas un briežus un milzīgs
daudzums zivju, kuras sevī glabā vidusjūra, par to būs ļoti iepriecinātas, no tā kļūs ļoti auglīgas un
ļoti savairosies un tas nabaga jūdiem būs labs aizvietotājs, kuri šeit jau tāpat neko nevarēja zaudēt, jo viņiem
piederēja maz vai nekas. Bet tie nedaudzie pārtikušie savās sirdīs jau bija kļuvuši diezgan grieķiski
cietsirdīgi un bezjūtīgi un viņu dvēselēm tas pavisam nekaitē, ka kopā ar citiem nododas zveijniecībai
un ubagošanai.
19. Kad nu sāka tik vareni līt, te visi, kas iepriekš zem galdiem meklēja patvērumus, pavisam izmirkuši
devās pie Manis un nevarēja pietiekami nobrīnīties, kad Mani un visus kas palika pie Manis ārā,
ieraudzīja pavisam sausus, tāpat arī nedaudz augstāko vietu atrada tik sausu, ka ne uz viena zāles stiebra
nekarājās neviens ūdens piliens.
20. Hebrams, pēc tam kad bija pievirzījies pie Manis, teica: “Kungs, kā tas ir iespējams, ka pie šīs
nedzirdētās lietus gāzes šī vieta un jūs visi esat palikuši pavisam sausi, kamēr mēs esam izmirkuši tā it
kā būtu iekrituši jūrā un mums nu salst kā ziemā; bet šeit šajā vietā ir tikpat patīkami silti kā bija šorīt?!
Kungs, kā tad tas notiek?”
21. es saku: “Tas notiek tieši tā, kā tas īstenībā notiek! es uz tavu jautājumu patiesi nevaru dot nekādu
citu atbildi. Jo pie tā daudzā ko tu esi dzirdējis, tev tomēr nu būtu jāzina un pat dzīvi jājūt, kas šeit ir!
Un ja tu savā dvēselē to aptver, kā tu Man vari uzstādīt tādu jautājumu?!
22. Rīts pie jums sākās īsti labi, bet vakars šķiet pie jums atkal sāk kļūt dvēseles vakars! ak, tu briesmīgi
aklā cilvēce! Uz momentu tu gan kļūsti viegli apgaismota, bet gaisma, tā kā tā nerodas uz paša zemes,
nepaliek, un nedaudz acumirkļos dvēseles rīta vietā atkal iestājas nakts.”
23. Hebrams saka: “Kungs, kas tas ir, ko Tu caur to gribēji pateikt man un maniem divdesmitdeviņiem
brāļiem?”
24. es saku: “Neko citu, kā ka tu un tavi brāļi esat aklas zivis saduļķotā ūdenī! sakāt Man, kas pie
Manas pilnīgākās klātbūtnes jūs dzina zem galdiem un soliem!”
25. izmirkušie saka: “Kungs, pavisam dabīgas, no mūsu bērnības vēl atlikušās bailes no tāda milzīga
negaisa!
26. Mūsu aklajās bailēs mēs nedomājam par to, kur un pie kā mēs bijām. Tagad mēs labi saprotam
mūsu muļķību un arī saprotam cik akli mēs visi bijām un cik ļoti mēs Tava svētā vaiga priekšā esam
kļūdījušies. Mēs nu nevaram darīt neko citu, kā ar mūsu siržu patiesāko un dziļāko nožēlu Tev, ak,
Kungs, lūgt piedošanu! Kungs, piedod mums mūsu lielo muļķību!”
27. es saku: “es jums jau sen esmu visu piedevis un muļķības dēļ nekad nevienam neesmu atvēris
soda grāmatu; jo katrs muļķis vienīgi pats vainojams, ja viņš cieš. Bet citu reizi, kad es kā tagad Pats
nebūšu pie jums, patiesā un dzīvā ticībā atceraties Manu vārdu, un tas jūs pasargās labāk kā kāds nespēcīgs
un viegli lūstošs galds!
28. ar šo aizrādījumu tie trīsdesmit ir mierā un lūdz drīkstēt palikt sausajā vietā.”
29. es saku : “Nu, tas tak gan pats par sevi saprotams! Paliekat un noslaukāties, jo lietus turpināsies
vēl krietnu pusstundu!”
207