lielais jāņa evaņģēlijs. iii grāmata - Garīgums.lv

tādēļ nonāvēta.
9. Zālamanam tak ir ticis atļauts un pat piekodināts, tērpties tādā greznībā, kādā pirms viņa nekad
nebija tērpies neviens ķēniņš un nekad vairs netērpsies: Cik ilgi viņu pie tā nesaistīja tukšs, dumjš
prieks, bet gan pareizs, gudrībā pamatots, prieks viņa dvēselei un viņa garam bija pacilājošs. Bet kad
vēlāk lielā spožuma dēļ viņš kļuva iedomīgs un viņu savā varā sagrāba augstprātība, te viņš arī tūlīt visā
pagrima Dieva un visu labāko cilvēku priekšā un krita visos krāšņās pasaules grēkos un viņa darbi un
rīcība labāko cilvēku priekšā kļuva par nelgas jokiem un par patiesu pretīgumu Dieva vaiga priekšā.
10. es tev un arī visiem citiem saku, ka kādam cilvēkam pat ir labi un derīgi, ka viņš, kā pie dvēseles
un gara nobriedis kļuvušais, jau uz šīs zemes atdarina Debesu krāšņumu un pareizā veidā ielīksmo savu
dabu, jo ir slavējamāk celt, nekā iznīcināt. Bet tā ko būtu jādara tikai pie dvēseles un gara nobriedušiem
cilvēkiem, lai nenobriedušie saskata, ko visu kāds nobriedis spēj radīt.
11. Bet kas sev ceļ pili sava goda un slavas dēļ un beigās savā greznībā mīl pats sevi, tas izdara lielu
grēku pret sava paša dvēseli un pret dievišķo garu viņš un samaitā sevi un visus savus pēcnācējus, kas
tad jau kopš dzimšanas sevi tur par kaut ko daudz labāku, nekā citi cilvēki.
12. Bet ja caur piļu greznumu piļu apdzīvotāju sirdis kļūst sagandētas un pie tam viņi kļūst pilni
augstprātības un nicināšanas pret tādiem cilvēkiem, kas nevar dzīvot pilīs, tad atkal ir labāk pilis tūlīt
pārvērst gruvešu kaudzēs.
13. Tāpat arī tas pavisam nav pret Dieva kārtību, uzcelt sev pilsētu, kurā cilvēki mierā un saderībā
var dzīvot kā viena ģimene vienā mājā un veikt un darboties visās lietās vieglāk, savstarpēji viens otru
atbalstīt, nekā, ja viņi viens no otra dzīvotu stundu tālu. Bet ja tad kādā pilsētā ieviešas augstprātība,
lukss, greznības kāre, skaudība, naids, vajāšana un pat slepkavība, plītēšana, izvirtība un laiskums, tad
tāda pilsēta lai tikai tūlīt atkal pārvēršas par gruvešu un trūdu kaudzi, citādi tā kļūst stādu vieta visādiem
ļaunumiem, kas ar laiku caur un caur saindētu zemi, līdzīgi kā pirms plūdiem Hanoka (Hanoch)
un pēc grēku plūdiem Babilonija un lielā pilsēta Niniva! Cik lielas kādreiz bija šīs pilsētas, un tagad to
vietā stāv nedaudzas, pavisam nožēlojamas būdas! Bet kur reiz atradās Hanoka, tur tagad ir jūra, tāpat
kā senās sodomas un Gomoras un to desmit mazāko pilsētu vietā, kas atradās divu lielo apkārtnē un no
kurām katra bija lielāka, nekā šodien Jeruzaleme, kas arī vairs nav tik pilnīgi liela, cik liela tā bija Dāvida
laikā.
14. Bet kas notika ar tām pilsētām, tad notiks arī ar Jeruzalemi un šeit ir daži, kas redzēs un līdzbaudīs
izpostīšanas šausmas! Jo, kā teikts, ir labāk, nevienu šādu pilsētu un jo vairāk dzīves dvēseles, nekā
kāda pilsēta, kurā cilvēku dvēseles uz laikiem un mūžību tiek pilnīgi pazudinātas!
15. Tātad tev, mīļais Kirenij, var būt viss, ko tikai lielisku un brīnumaini skaistu nes zeme tās plašumos
un Dievu slavēdams un cildinādams vari par to tīksmināties. Bet lai tava sirds nekad tam nepieķeras;
jo pašai par sevi visai pasaules greznībai un tev reiz vajag zust, kad tu laicīgo apmainīsi ar mūžīgo.
Jo visa matērija pamatā nav nekas cits, kā vienīgi tas, ko tev kādā iepriekšējā runā esmu skaidri izskaidrojis.
— saki, vai tu ar to esi mierā un vai visu to tā labi esi sapratis, kā Dieva un visas pasaules priekšā
tam vajag tikt saprastam?
15. Pa pareizu ceļu uz cilvēku pilnības mērķi
1. KiReNiJs saka: “Jā, te jau es atkal reiz par visām reizēm esmu pilnīgā skaidrībā. Kā katram zāles
stiebram ir noteikts likums, zem kura un pēc kura tas var attīstīties, tā arī ir tikai viens visai cilvēku
būtībai piemītošs — psihomorālisks liekums, zem kura cilvēks pats no sevis var sasniegt savu nesaistīti
brīvāko pilnīgu patstāvību, jeb aizvien ir tikai viens un nemainīgi vienmēr tas pats ceļš, pa kuru
var sasniegt patieso un mūžīgo mērķi; pa katru citu no neskaitāmi daudzajiem brīvajiem ceļiem, pa
kuriem cilvēki morāliski gan arī var staigāt, vienīgi patieso un no Dieva noteikto mērķi neiespējami
jebkad sasniegt.
2. Bet vispār, ka no tevis, ak Kungs, mums rādītais ceļš ir vienīgi pareizais un patiesais, to es arī nu
saprotu tik skaidri un gaiši, cik skaidra gaišākā pusdienas laikā mirdz saule. es arī saprotu, ka katrs cilvēks,
vai augsts vai zems, ja tikai viņam tam ir nopietna griba, pavisam droši var staigāt pa pareizo ceļu,
bet es arī saprotu, ka neviens cilvēks pats no sevis patiesības pilnībā un visās dzīvības attiecībās šo ceļu
nekad nevarētu atrast. Tā kam vajag tikt tieši no Dieva Gara parādītam!
3. Bet kaut gan ceļš ir tik ļoti skaidri iezīmēts, tad pēc maniem uzskatiem pa to tomēr reti tiks stai-
16