lielais jāņa evaņģēlijs. iii grāmata - Garīgums.lv

205. Par cilvēka nevarību.
1. es saku : “Draugs, palūkojies augšā uz zvaigznēm! vai tu tās pazīsti un saproti kādam nolūkam tās
ir? vai tām it kā pavisam nebūtu jābūt tādēļ, ka līdz šim neviens cilvēks tās nevarēja aptvert? vai tu it kā
aptver kas ir saule un Mēness? vai tādēļ tiem nebūtu jābūt, ka tu tos neaptver?!
2. vai tu aptver vēju, zibeni, pērkonu, lietu, sarmu, sniegu, ledu? vai tam visam nav jābūt tādēļ, ka tu
un visi citi cilvēki to visu neaptver?!
3. vai tu aptver tās tūkstots dzīvnieku sugas, viņu izskatu un viņu dabu/ vai tu aptver stādu valsti un
to formas? vai tu it kā zini, kas ir gaisma un kas ir siltums?
4. vai arī tam visam nav jābūt tādēļ, ka tu un visi citi cilvēki to visu neaptverat?!
5. vai tu varbūt aptver savu dzīvību un ka tu vari redzēt, dzirdēt, sajust, garšot un saost? vai cilvēkam
varbūt nav jāredz, jādzird, jājūt, jāgaršo un jāsaož tādēļ, ka viņš to visu nekad nevar aptvert?
6. Bet tā, ka jau šajā materiālajā pasaulē ir tik daudzas lietas, kuras pilnībā nekad nevar aptvert, tad
ej un tikai nedaudz par to pārdomā un pēc tam dari Man zināmas tavas domas.”
7. sehabi saka: “Kungs un meistar, pilns dievišķā spēka! Man par to nav vajadzīgs daudz pārdomāt,
man tas viss, ko tu man ar to gribēji teikt, jau ir. Tu mani gribēji virzīt uz to un rādīt, ka pie pētīšanas
augstākās gudrības sfērā ir tieši tāpat kā pie pētīšanas materiālās radības sfērā. Mēs cilvēki īstenībā no
tā neko nesaprotam un neaptveram, izņemot vispārejāko ainu un to ko mēs par to varam pamanīt ar
mūsu visrupji — materiāliem jutekļiem un radītas lietas varam atšķirt pēc formas, krāsas, smaržas un
garšas. ak, cik maz un īstenībā neko zina un saprot cilvēks un tomēr viņš sevi iedomājas esam lielu zināšanās,
un ir lepns uz savu zināšanu nožēlojamo mazumiņu! Un kas ir tas, ko zina? Tas nav nekas, bet
pilnīgi nekas!
8. ak, cik akli un dumji tomēr ir visi cilvēki, pat tik tālu viņš netiek, lai atzītu ka viņi nekas nav un
pavisam nesaprot un neaptver ka viņi nekas nav un neko nejēdz. — Zāle aug un redzīgais un jūtošais
cilvēks par to priecājas; bet kas tam nolūkam vajadzīgs, zāli radīt un likt augt un nepārtraukti uzturēt
tajā pat veidā — kurš no visiem mirstīgiem to saprot?!
9. ādams, enoks, Noass, ābrams, Īzaks, Jēkabs, Mozus un elija noteikti bija gudrākie cilvēki kādus
zeme jebkad nesusi; viņiem no Dieva sevī bija daudz gaismas. Bet kā top zāle, aug, nes sēklas un kā sēklas
grauds ir ierīkots, kā no tā mūžam var iziet neskaitāms daudzums tā paša veida zāles, — par to gan
visi tā dēvētie lielie gudrie noteikti nekad kaut ko nav sapņojuši!
10. Bet mēs pat nezinām kā aug un vairojas visvienkāršākais stādiņš un kā putekļos lokas tārpiņš. Ko
mēs gribam runāt par elementiem un ko par tālām zvaigznēm?! Bet kā mēs cilvēki te neko nezinām, tā
mēs vēl jo mazāk zinām kas ir zvaigznes, kādam nolūkam un no kā tās sastāv.
11. Un redzi, lielais un diženais meistar, tu gribēji likt manīt un norādīt uz manu pilnīgāko nekā nezināšanu
un teikt; Dievs, tas visgudrākais, cilvēka acu un viņa jutekļu priekšā liek daudz ko, lai cilvēku
spiestu domāt. Bet izskaidrojumu vajag meklēt cilvēkam pašam — jo ja Dievs viņam klāt dotu arī to,
tad cilvēks drīz vēlētos kļūt kūtrs un beigās par visu pilnīgi bezdarbīgs un slinks.
12. Jo, kas cilvēkam reiz pilnīgi ir viņa un ko viņš saprot, tam viņa kūtram prātam vairs nav nekāda
nozīme, tas caur kādu vispusīgu pieredzi ir pārāk apstiprināts un pierādīts un tādēļ vairs neprasa nekādus
jaunus pierādījumus. Un tā cilvēks acīmredzami noteikti izturētos tīri garīgās sfērās, ja viņš uz mata
un saules gaiši saprastu visu ko lielie pravieši no Dieva ir pierakstījuši gudrības grāmatās. viņš drīz liktos
gulēt un beidzot ne par ko vairs nopietni nepārdomātu; bet par ko arī cilvēkam būtu jāpārdomā, ja
viņš jau tāpat visu saprastu?!
13. Tādēļ Dievs pavisam labi zina, kā viņš ir kārtojis, lai cilvēki domā, grib un beigās viņiem vajag
būt ļoti darbīgiem; vienādi vai otrādi — tikai nekāda bezatbildība!
14. es nu arī saprotu, ka Mesijas atgadījums un lieta uz mani ne tuvu nebūtu atstājusi to aktīvo iespaidu,
ja es no Jesaja visu uz to attiecošo tekstu būtu sapratis līdz pēdējam minimumam. Tos trīs zvaigžņu
ķēniņus, ja viņi man nāktu ar savām mistiskām gudrības tirādēm, augstākais būtu izsmējis un katram
citam, kas šajā ziņā būtu nācis pie manis, nebūtu gājis ne par matu labāk.
15. Bet tā, ka līdz šai stundai, tas viss man ir palicis ticīgā pustumsā, tad tagad es jūtu jo lielāku svētlaimi,
tādēļ, ka tas kam bija tik grūti ticēt un kas bija tik neskaidrs, manu acu priekšā ir izklājies tik
gaiši un es nu savā priekšā redzu To, uz kuru visi jūdi kopā ar mani ar ilgošanos ir gaidījuši!- Kungs un
Dievs, vai es tevi esmu sapratis vai nē?!”
228