lielais jāņa evaņģēlijs. iii grāmata - Garīgums.lv

man nu kas iekrīt prātā: Redzi, meistars var būt norādījis tikai uz to, ka attiecībā uz šo laiku viņš mums
jaunekli parādījis kā jaunāko no saviem mācekļiem tā iemesla dēļ, ka šis jauneklis, tērpts laicīgā apvalkā,
cilvēku sabiedrībā varbūt atrodas tikai dažas dienas!”
3. sNeTaLs saka: “Jā, ja tas būtu iespējams, tad tev, protams, atkal būtu taisnība; bet zini, tā ko pieņemt,
tas tomēr ir nedaudz pārdroši! vai nu tas, vai Mozus; jo pie tādiem apstākļiem tie abi kopā nevar
pastāvēt!”
4. RiBaRs saka: “To es nesaprotu! Kā vēl šodien no mutes mutē atstāsta, viens eņģelis tak septiņus
gadus ilgi varēja būt Tobiasa pavadonis; kādēļ šis eņģelis nevarētu uz Zemes izturēt dažas dienas?! Šī
Zeme tak tikpat labi ir Dieva darbs, kā viņš pats tas ir!
5. Jā, ja tev ir taisnība, un arī Mataelam, neapstrīdami, bija taisnība, tad laicīgi ņemot, šis jauneklis
gan katrā ziņā var būt mūžam lielā meistara kāds jaunākais māceklis! viņa izskats un darbi acīmredzami
apliecina kādu augstāku būtni no Debesīm. Bet ja šī būtne par sevi saka, ka viņa ir lielā meistara no
Nācaretes kāds jaunākais māceklis, tad šim meistaram pēc sava gara acīmredzami vajag būt kungam pār
visām Debesīm. Bet ja tā ir, tad mums rodas liels jautājums, ko mēs iemiesotā visaugstākā un visvarenākā
vaiga priekšā varam darīt un darīsim. Jo tas patiesi nebūtu nekāds sīkums!”
6. RiBaRs saka: “Katrā ziņā; bet ja tas būtu tā, kā nu man vienmēr vairāk nešaubīgi šķiet esam, ko
mēs te citu varētu darīt? Redzi, dievība ir brīva un dara, ko viņa grib, un nabaga mirstīgie nevar viņu
ierobežot! Ja viņa pie mums būtu nākusi kā tiesnesis, te mums noteikti klātos ļoti ļauni. Bet viņa pie
mums, mirstīgiem, nāca kā maigākais labdaris, lai ar kopš senatnes no tēva enoka sludināto mīlestību
noteikti vilktu mūs pie sevis tuvāk, un šādos apstākļos viņa neiedveš šausmas. Bet, kā man liekas, tad
viņa sevi savā patiesīgumā dod pazīt vienīgi mīlestībai, jo mīlestība noteikti bija vienīgais viņas šeit ierašanās
motīvs. Bet ar prātu un ar visu mūsu augsti cildināto saprātu viņa neļaujas pazīties.
7. Un redzi, tagad man daudz kas kļūst skaidrāks. iedomātais grieķis pirmīt nāca pie mums tik ļoti
draudzīgi un pie tam mums jautāja, vai mēs negribētu iepazīties ar lielo Meistaru no Nācaretes, bet aiz
sava veida bailēm mēs noteikti atteicāmies un nācām viņa pretī ar visādiem nenozīmīgiem, prāta izdomātiem
iemesliem. Mēs baidījāmies no meistara, jo viņa māceklis mums jau bija rādījis, cik nolādēti
sekli bija mūsu saprāta pamati.
8. Līdz šim mēs vēl vienmēr spriedām ar prātu un izzinājām ļoti maz, un par diezgan spēcīgo nojausmu
mums jāpateicas vienīgi gudrā jaunekļa belzienam, tā kā viņam acīmredzami pietrūka pacietības.
Jo, kā es nu diezgan skaidri sāku atcerēties, pirms meistara garās runas viņš tak diezgan skaidri mums
pateica priekšā, ka tieši šim grieķim vajag būt meistaram un nevienam citam; bet mūsu īsti cūciskais
prāts mūsu dvēseles acīm vienmēr aizvilka priekšā trīs segas, un tā mēs vienmēr aiz kokiem neredzējām
mežu.
9. Tagad, kad spēcīgā belziena dēļ pret meistaru sākām sajust patiku, no mūsu dvēseļu acīm dažas
segas, šķiet, ir tikušas noņemtas, un tādēļ mēs tagad arī sākam gaiši uzminēt. es nu domāju, ka mums
mūsu prāts tīri pār bortu jāmet jūrā un tā vietā jāseko mūsu sirds sajūtām, tad caur to mēs drīzāk nāksim
pie kāda mērķa, nekā caur mūsu prātu, kas cilvēkiem tikai tādēļ tiek dots, kā ēdiena vārīšanai kastrolim
dod pavārnīcu, proti, ēdiena apmaisīšanai. Bet ja ēdiens podā reiz ir izvārījies, tad maisāmā karote
tālāk nav nepieciešama! — Kādas par to nu ir tavas un jūsu visu domas?”
10. sNeTaLs pārsteigts saka: “Draugs, es jau redzu, ka tu pret grieķi vienmēr vairāk un vairāk jūt
simpātijas. Tas tā gan ir arī pie manis, un tajā es tavām domām pilnīgi piekrītu, bet prāta atmešanai es
pagaidām vēl nepiekrītu. Jo, ja kādas mūsos uzvirmojošas sajūtas dēļ mēs to atmetam, tad ar ko mēs
esam priekšā meža dzīvniekiem, kas ir bez saprāta un tādēļ viņiem vajag sekot viņu sajūtu instinktiem?
11. Redzi, cilvēku ļoti bieži pieveic visādām sajūtām, ja viņš te prātam neprasītu padomu, bet tūdaļ
sekotu jūtām, kur viņš pie tam nonāktu? Tādēļ pēc manas izpratnes pirmām kārtām svarīgi prātu tikai,
cik iespējams, attīstīt. Jo tikai, apgaismota saprāta vadītas, mūsu labākās jūtas mums var kļūt par patiesu
svētību.
12. sajūtas cilvēkā līdzinās kādam daudzroku polipam jūrā, kas savas daudzās rokas vienmēr izstiepj
pēc barības; bet citādi nekāda cita inteliģence šajā dzīvniekā nav pamanāma.
13. Ja nu cilvēks savu saprātu atmestu, tad viņš acīmredzami līdzinātos kādam šādam dzīvniekam; jo
cilvēks ar tikai rupjām jūtām ir rijīgāks un baudkārāks, nekā katrs cits dzīvnieks. Cilvēka sajūtas vada
un kārto tikai izglītots un attīstīts prāts, atdala sliktās un tad patur tikai labās un tīrās, un tādā veidā
šķietamu cilvēku padara par patiesu cilvēku.
86