Pedagoģijas fakultāte - rpiva

41
6. attēls. Diafragma (Gray, 1995, 57)
Diafragma izolēti veic to ribu pacelšanu, pie kurām tā ir piestiprināta. Ieelpas
laikā palielinās negatīvais spiediens vēdera dobumā. Mainoties stājai vai uzsākot
nekvalitatīvu elpošanu, diafragmai ir tendence sasprindzināties. Tas var izraisīt sāpes
gan diafragmas, gan muguras rajonā (Sundberg, 1997).
Diafragmai ir būtiska nozīme gan pareiza elpošanas stereotipa, gan elastīga
krūškurvja veidošanā.
Daudzos gadījumos viss dziedelpas process tiek apzināti ietekmēts, kontrolēts
un piemērots attiecīgajām vajadzībām, ko var panākt ar dažādām atsevišķu ķermeņa
daļu kustībām (Bouhuys, et al.1996).
Krūškurvis tiek fiksēts, ieelpu panāk galvenokārt no diafragmas, izelpa ir
pasīva,
Diafragma un vēdera muskuļi tiek relatīvi pieturēti, ieelpa un izelpa izriet no
krūškurvja augšdaļas aktivitātes,
Ar nelielu diafragmas un ārējo ribstarpu muskuļu inervāciju ieelpa ir pasīva,
ja plaušu apjoms ir mazāks nekā funkcionālā reziduālā kapacitāte (kopējais
gaisa apjoms elpošanas sistēmā pēc mierīgas izelpas, t. i., mierīgas
elpošanas laikā). Izelpa ir aktīva, vēdera muskuļi paaugstina
intraabdominālo spiedienu un tādējādi bīda diafragmu uz augšu.
Tradicionālajos elpas aprakstos izšķir vairākus elpošanas tipus, piemēram,
diafragmas elpošanu (bieži sauktu arī par vēdera elpošanu), ribu elpošanu, krūšu
elpošanu un plecu elpošanu. V. Morozovs (В. Морозов) elpošanas tipus aplūko kā
vispārēja dinamiska procesa daļu (Морозов, 2008).