Pedagoģijas fakultāte - rpiva

I. Midendorfa elpošanas procesus iedala gribas pakļautā elpošanā un uz
pieredzi balstītā elpošanā (Middendorf, 2007), līdzīgi uzskata arī P. De Alkantra.
AT procesus darīšana un nedarīšana P. De Alkantra skaidro šādi: darīšana ir
process, kas tiek veikts aktīvi, turpretim nedarīšana ir norise, kas kā domāšanas procesa
rezultāts notiek pati par sevi. Vispirms ir jāiemācās domāt un nedarīt. Pēc tam jāiemācās
ļaut darīšanai notikt domāšanas rezultātā (De Alcantara 1997).
Kustības izpildīšanas laikā vai pirms tās tiek lietoti domu priekšstati, lai
izpildījumu panāktu efektīvāku. Šī saikne starp priekšstatu un reālo izpildījumu sekmē
apmierinoša iznākuma panākšanu (Nicholls, 1991).
Ne vienmēr izdodas panākt ilgstošas ķermeņa stāvokļa un kustību izmaiņas
tikai ar gribas aktu vien, ieraduma spēks tās atkal un atkal izjauc. F. M. Aleksandrs lielu
nozīmi piešķīra domām par līdzekļiem, ar kuriem var sasniegt mērķi, nefokusējoties
tieši uz mērķi (Brennan, 1996).
Ideja par līdzekļiem mērķa sasniegšanai, kas ietverta primārās regulēšanas
principos, kā arī aizkavēšana un norādījumi ir pamatā tam, lai visas kustības katrā
situācijā varētu izpildīt koordinēti (Alcantara, 1997).
AT jāsaprot kā pedagoģiska metode, kas balstās uz pieredzi un zinātniskiem
pamatiem. Nodarbībās studentiem ir jāpieredz domu koncepts, ko F. M. Aleksandrs ir
sīki aprakstījis savās grāmatās.
F. M. Aleksandra attīstītās metodes principi bija izstrādāti darbam ar ķermeni,
taču to galvenās idejas sniedzas tālu aiz šīm robežām. Tās veido pamatu izpratnei par
ķermeņa izmantošanu visās psihiskajās un fiziskajās izteiksmēs (DeAlcantara, 1997).
Fonācijā runas elpa elastīgi pakļaujas balsenes un artikulācijas aparāta
prasībām (radot vēlamās skaņu grupas – fonēmas). Dažādu fonēmu veidošanā balss
saišu nospriegojums ir atšķirīgs, līdz ar to dažādi strādā arī elpa. Balss spraugas līmenī
rodas nenoteikta rakstura skaņas, vajadzīgā patskaņa forma veidojas mutes rīkles
dobumā, kur skaņas spēks zūd visvairāk. „Patskanis /i/ vispirms veidojas plašā rīkles
dobumā un pēc tam nonāk šaurā mutes dobumā, kur skaņas spēks zūd visvairāk.
Patskanis /a/ veidojas šaurā rīkles dobumā un nokļūst platā mutes dobumā. Šāda
dobuma forma skaņas spēku dzēš vismazāk. Vislielākā intensitāte ir runas patskaņiem
/a, o/, vismazākā – /i, u/.” (Zvirgzdiņa, 1986, 34)
Viens no fonācijas procesa pamatuzdevumiem ir izlīdzināt tembru un balss
krāsu, proti, prast pārnest viena patskaņa virstoņu bagātību uz citu patskani.
56