Folia Geographica 10. sējums - Latvijas Universitāte

MAN AND ENVIRONMENTautoceļa aizsargjoslu; ainavās koncentrējas specifiski objekti, kas tieši saistās ar ceļuizmantošanu, kā arī notiek straujāki vispārējās attīstības procesi, ko nosaka labā pieejamība.Attīstības iespējas: plānot lineārās attīstības virzienus, lai saskaņotu atsevišķo vietuattīstības intereses; izmantot labvēlīgo atrašanās vietas faktoru, lai galveno ceļu sasaistītu arattālākajiem atpūtas un tūrisma objektiem. Vēlams izstrādāt īpašus maģistrāļu ainavuattīstības/apsaimniekošanas plānus.Problēmas: vides piesārņojums, it sevišķi vairāk noslogotos ceļa posmos, kā arīautomašīnu koncentrēšanās vietās; apkārtējo ainavu vizuālās kvalitātes samazināšanās, jalabākās skatu vietās tiek celtas būves; ainavas uztveres ierobežojumi, ja ceļmalas aizaug arkrūmiem; ceļa aprīkojums ar informācijas zīmēm un reklāmas plakātiem; braukšanas drošībasuzturēšana.Ainavu tips: USMAS EZERAINE.Raksturīgās pazīmes: lielāka ezeru koncentrācija kā citur, iecienītas atpūtas vietas, skaistimeži, aizsargājamas teritorijas.Attīstības iespējas: ekoloģiskā vai dabas tūrisma attīstība, atpūtas vietu iekārtošana,ūdenssports, zvejniecība un makšķerēšana.Problēmas: ūdens kvalitātes saglabāšana ezeros, atkritumu savākšana, slodžu normēšana,atpūtas un tūrisma slodžu saskaņošana ar dabas aizsardzības mērķiem, mežsaimniecības unatpūtas, mežsaimniecības un dabas aizsardzības prasību saskaņošana.4. ProblēmasIzmantotā pieeja ģeogrāfiskās telpas izpētei attīstības plānošanas vajadzībām dažādosreālos risinājumos un dažādās valstīs pazīstama jau kopš pagājušā gadsimta 70. gadiem. Tāpaver jaunas iespējas saimnieciskās darbības un dabas/vides aizsardzības/uzturēšanas prasībusaskaņošanai un līdzsvarošanai, balstoties uz reālo ainavu (arī vides) dažādību un to nozīmivietu un reģionu, kā arī sabiedrības attīstībā. Tomēr Latvijā plānošanas praksē tā lietota reti, joattīstības plānošana galvenokārt tiek balstīta uz statistikas datiem, kas attiecināti uz plānojamoteritoriju. Savukārt, lai attīstītu telpisku skatījumu uz apkārtējo vidi, nepieciešamas labaszināšanas par dabas apstākļiem un likumsakarībām, to reālajām izpausmēm, kā arī par cilvēkusabiedrības funkcionēšanu, tās mijiedarbību ar dabu laika un telpas skatījumā. Tāpatplānotājiem nepieciešams racionālāks skats nākotnē, būvējot nākotnes vīzijas, kā arī procedūras,kas balstītos uz dažādu risku, sagaidāmo zaudējumu un ieguvumu analīzi (turklāt dažādās laikaperspektīvās), lai pietiekamas varbūtības līmenī pārbaudītu pieņemtos lēmumus un plānotāsrīcības.Kurzemes plānošanas reģionam izstrādātais darbs atļāva pārbaudīt vairākus teorētiskuspieņēmumus par funkcionālajām ainavām, bet vienlaikus atklāja daudz problēmu.Pirmkārt, jautājums par funkcionālo ainavu atšķirībām atkarībā no to veidošanās ilguma,sabiedrības vērtību un vajadzību maiņām, interešu loka papildināšanās, kas noved pie tā, kaainavām tiek piesavinātas (nereti ar tiesību aktu un valsts rīcībpolitikas dokumentu palīdzību)jaunas funkcijas. Būtiski, ka jaunās funkcijas sāk realizēties uz it kā dabiski, ilgā laikāizveidojušos lauksaimniecības un mežsaimniecības ainavu fona tajās vietās, kas piemērotaskādas jaunas funkcijas realizācijai, vai arī tur, kur jaunās funkcijas jau attīstījušās un atstājietekmi uz ainavām. Šī iemesla dēļ jaunās vai sekundārās funkcionālās ainavas (aizsargājamoteritoriju, transporta maģistrāļu, urbanizētās un jūras piekrastes ainavas) teritoriāli klājas pārilauksaimniecības un mežsaimniecības ainavām, ko var uzskatīt par senajām vai primārāmfunkcionālajām ainavām, galvenokārt to teritoriālā ilglaicīguma dēļ. Dabiski, ka mainotieslaikiem, arī šajās ainavās notiek vērā ņemamas pārmaiņas.Otrkārt, būtiska problēma ir pāreja no tipoloģiskā skatījuma uz individualizēto. Katrakartē iezīmētā kontūra pārstāv noteiktu ainavas funkcionālo tipu un var tikt uzskatīta par relatīviviendabīgu teritoriju. Jāņem vērā, ka ainaviskās vienības kļūst par operacionālām vienībām un irteritoriālās pamatvienības plānošanas lēmumu pieņemšanai. Turklāt katra kartē iezīmētā kontūrapārstāv individuālu ainavu, kas veidojusies konkrētā ģeogrāfiskā telpā un situācijā. Tādējādi varpieņemt, ka katra no ainavām, kas pieder vienam funkcionālajam tipam un ainavu kartēnodalītas kā atsevišķas kontūras, pēc kādām noteiktām pazīmēm atšķirsies no citām. Attīstībasplānošanas skatījumā būtiskas pazīmes ir attīstības resursi, dabas un kultūras mantojums,13