Folia Geographica 10. sējums - Latvijas Universitāte

NATURE RESEARCHveģetācijas perioda izolīnijai, bet atsevišķās “salās” (kā Minskas apkārtnē) periods ar noturīgudiennakts temperatūru virs 5ºC ir vēl īsāks (sk. 2. tabulu).K.Kiršteins un V.Eiche, atzīdami, ka veģetācijas laiks skābardim pie mums, šķiet, irmazliet par īsu, uzsver, ka toties visnotaļ labvēlīgs tam Dienvidrietumu Kurzemē ir lielais gaisamitrums un ka tieši nepietiekamais mitruma saturs gaisā ir galvenais klimatiskais faktors, kasierobežojis skābarža izplatību austrumu virzienā. Nokrišņu daudzums (717 mm gadā) te atbilstdrīzāk vidējām nekā augstākajām vai zemākajām šā rādītāja skaitliskajām vērtībām skābaržaareālā. Izvērtējot šo klimata elementu no ekoloģiskā viedokļa, vēl vērā ņemams arī ļotiasimetriskais nokrišņu sezonālais sadalījums: gada maksimums parasti ir vasaras nogalē –augustā (86 mm mēnesī), un tas bieži vien saplūst ar piejūras klimatam raksturīgo augstanokrišņu daudzuma periodu rudenī / ziemas sākumā, tā ka gada otrajā pusē (no jūlija līdzdecembrim) ekosistēmas saņem 2/3 no nokrišņu gada summas, bet pirmajā – tikai 1/3, turklātvissausākais gada laiks ir ziemas nogale / priekšpavasaris (minimums martā – 33 mm).Tātad klimatiskie faktori – ne katrs atsevišķi, ne Dienvidrietumu Kurzemei raksturīgajākombinācijā – nevar tiešā veidā būtiski ierobežot skābarža izplatību ziemeļu virzienā. Taču tie irļoti labvēlīgi tādai biocenoloģiskā ziņā spēcīgai sugai kā egle. Šī suga pat pie sava izplatībasapgabala galējās robežas – Belovežas mežā spēj būt bioģeocenožu kondominants skābaržaekoloģiskajām prasībām atbilstošās augtenēs, kā tas izriet no iepriekšējā nodaļā aplūkotajiemdatiem. Vēl jo vairāk tas sakāms par egli tās areāla iekšienē – uz skābarža izplatības ziemeļurobežas. Kiršteina un Eiches pētījuma rezultāti uzskatāmi un pārliecinoši parāda, ka egleskonkurence mežaudzēs ir galvenais tiešais dabiskais faktors, kas Latvijā ne vien ierobežoskābarža attīstību un izplatību, bet pat apdraud tā saglabāšanos.Šajā sakarā jāņem vērā, ka skābardis tā tagadējās ziemeļu robežas ainavās nekad nav bijisizplatīts ievērojamā daudzumā. V. Segliņa [2001] izdarītais Latvijas teritorijā veiktopalinoloģisko pētījumu apkopojums un izvērtējums rāda, ka te holocēna nogulumu putekšņudiagrammās skābardis gandrīz vienmēr parādās niecīgā daudzumā un sporādiski, neveidojotnepārtrauktas līknes. Visādā ziņā “dižskābaržu un jaukto ozolu-skābaržu mežu veidošanāshronozonai” atbilstošajā laikposmā – subatlantiskajā periodā – šeit turpinās jau agrāk(subboreālajā un daļēji atlantiskajā periodā) sākusies egles ekspansija, bet skābardis putekšņuspektros kļūst vēl retāks, līdz pilnīgi izzūd. Tā kā klimats Baltijā skābardim tolaik bija ne mazāklabvēlīgs, bet pat labvēlīgāks nekā tagad, egles konkurence varēja būt viens no galvenajiemfaktoriem, kas aizturēja vai vismaz stipri ierobežoja skābarža ekspansiju uz ziemeļiem unziemeļaustrumiem.Taču šajā holocēna posmā Latviju bija sasniedzis zemkopības un lopkopības laikmets unlīdz ar to sākusies meža platību samazināšanās – īpaši bagātākajās, skābardim visvairākpiemērotajās zemēs. Visticamāk, ka tas ir svarīgākais skābarža izzušanas iemesls no putekšņuspektriem – jo vairāk tāpēc, ka šādos apstākļos samazinājās arī skābarža iespējas noturētiesmežaudžu sastāvā. Arī K.Kiršteina un V.Eiches skatījumā visvairāk skābarža izplatību Latvijāierobežojuši mākslīgie faktori – labāko meža zemju pārvēršana lauksaimniecības zemēs un uzegles pārsvara veidošanu vērsta mežsaimniecība.30. gados skābardis bija saglabājies mazās grupās, atsevišķu koku un – ļoti reti – nelieluaudžu veidā arī lauksaimniecības zemēs. Daļa no šīm zemēm atradās nesen mežam atņemtajāsplatībās un bija vēl nenolīstā meža paliekas, kas tika izmantotas kā ganības. Nelielā daudzumāskābardis auga arī gar upēm, apstādījumos ap mājām, ceļmalās un laukmalēs. Senāk apgūtajāsplatībās (vecsaimniecībās) tas bija sastopams retāk. Mežos skābardis atzīmēts kā apakšstāvasuga vidēji bagātu un bagātu augteņu mistrotās egļu audzēs un retāk bērzu audzēs ar liepu,ozolu, kļavu un citu lapkoku piejaukumu. Dažviet bērzu audzēs skābardis veidoja noslēgtuapakšstāvu, bet pāris gadījumos tas ar cilvēka palīdzību bija kļuvis par mežaudzes valdošo sugu.Meži ar skābardi un par lauksaimniecības zemēm pārvērstās platības, kurās vēl bijasastopams skābardis, 30. gados koncentrējās ap 15 km 2 lielā platībā; tā ietvēra arī nelieluLietuvas teritorijas daļu un kartē parādīta kā noslēgts areāls – atstatus no skābarža pamatareālasaglabājusies “sala” (4. attēls). Uz savas izplatības ziemeļu robežas skābardis aug manāmišaurākā edafisko apstākļu diapazonā nekā Belovežas mežā. K.Kiršteins un V.Eiche īpaši uzsver,ka šeit tas sastopams tikai labi drenētās augsnēs uz smilšmāla vai mālsmilts, paretam arī grants27