VIETU UN REĢIONU ATTĪSTĪBAzonās strādājošo koncentrācija ir mazāka. Imantā, piemēram, zonās 2402, 2403 un 2404 kopāstrādā 7365 cilvēki, taču šo zonu teritorijas platība ir lielāka nekā zonām ar lielu strādājošokoncentrāciju Daugavas labajā krastā un arī Āgenskalnā vai Zasulaukā. Tāpēc strādājošodispersijas pakāpe Imantā ir augstāka nekā vecākajos Daugavas kreisā krasta rajonos.Kopumā darbavietas Pārdaugavā ir vienmērīgāk izvietotas visā teritorijā. 4. attēlāredzams, ka tur ir grūti atrast kādu dominējošu strādājošo teritoriālās koncentrācijas centru,tomēr tas nenozīmē, ka Pārdaugavu var uzskatīt par attīstītu otrās pakāpes nodarbinātībascentru, jo strādājošo absolūtais skaits zonās, kas atrodas Daugavas labajā krastā, ir daudzlielāks. Pilsētas teritoriālās struktūras vienmērīgai attīstībai vēlamāks tomēr būtu vēl viensizteikts nodarbinātības centrs Pārdaugavā, lai varētu līdzsvarot milzīgo labā krasta teritorijas kādarījumu un biznesa centra ietekmi. Tāpēc ir pozitīvi jāvērtē pēdējo gadu Rīgas domes centieniattīstīt jaunus darījumu un komercijas centrus Daugavas kreisajā krastā, piemēram, īstenojotmultifunkcionāla sporta un izklaides centra projektu Lucavsalā, kā arī jau īstenotos projektus,piemēram, viesnīcas Radisson SAS un Maritim.Apskatot 4. attēlā parādīto strādājošo teritoriālā izvietojuma shēmu Rīgā, var izdarītvairākus apkopojošus secinājumus par Rīgas teritoriāli ekonomisko struktūru. Pirmkārt,darbavietu koncentrācijas ziņā Rīga ir izteikti monocentriska pilsēta ar lielāko strādājošokoncentrāciju Daugavas labā krasta pilsētas vēsturiskā centra daļā. Otrkārt, var identificēt trīssektorus ar samērā lielu darbavietu koncentrāciju – 1) gar Brīvības ielu (galvenā ass), 2) garDaugavas krastu uz dienvidiem Ķengaraga virzienā un 3) gar Daugavas krastu uz ziemeļiemvirzienā no centra uz Mangaļiem. Treškārt, Pārdaugavas apbūvētajā daļā ir samērā augstastrādājošo teritoriālās dispersijas pakāpe un, ceturtkārt, daudzās TSZ gan centra tiešā tuvumā(Lucavsala), gan perifērijā ir mazs strādājošo skaits.4. attēlā ir redzams, ka abos Daugavas krastos kopumā strādājošo absolūtais skaitssamazinās virzienā no centra uz nomalēm. Tas nozīmē, ka Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanasun attīstības projekta ietvaros liela uzmanība ir jāpievērš tam, lai nodrošinātu, ka komerciālāsfunkcijas negatīvi neietekmē lielo kultūrvēsturisko mantojumu, kas atrodas pilsētas centrā. Nootras puses, ir nepieciešami padziļināti pētījumi, lai nodrošinātu to, ka Rīgas vēsturiskā centrateritorijās esošie un sagaidāmie attīstības ierobežojumi negatīvi neietekmētu uzņēmējdarbībasvidi pilsētā, kas ilgākā laikā varētu novest pat pie pilsētas nodokļu bāzes samazināšanās. Šīdilemma ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, uz kuriem būtu jārod atbilde pilsētas nākotnesattīstības plānošanā.Acīmredzamais kompromiss ir sekundāras nozīmes nodarbinātības centru radīšana Rīgā,vēlams netālu no lielākajiem iedzīvotāju koncentrācijas centriem, taču to nevar panākt ardeklaratīvu paziņojumu iekļaušanu plānošanas dokumentos – tā vietā pilsētas pašvaldībaisadarbībā ar valsts institūcijām un privātā sektora pārstāvjiem nekavējoties ir jāsāk domāt partādu attīstības stimulu izstrādi, kas samazinātu ekonomisko aktivitāšu radīto slodzi pilsētascentrālajā daļā.Salīdzinot 2. un 4. attēlu, kļūst redzams, ka Rīgas iedzīvotāju dzīvesvietu teritoriālaisizvietojums nesakrīt ar darbavietu izvietojumu. Galvenie iedzīvotāju koncentrācijas centriatrodas ārpus pilsētas vēsturiskā centra, bet lielākā daļa darbavietu atrodas pilsētas vēsturiskajācentrā. Šī neatbilstība galvenokārt ir skaidrojama ar agrākajos gados īstenoto pilsētbūvnieciskāsattīstības politiku.Pašlaik iedzīvotāju teritoriālais izvietojums Rīgā nav saistīts ar pieejamību darbavietām.Par to liecina vājā korelācija starp iedzīvotāju un strādājošo skaita rādītājiem – korelācijaskoeficients ir 0,25 (sk. 8. attēlu). Šis koeficients apliecina, ka līdzšinējā pilsētbūvnieciskajāpolitikā Rīgā iedzīvotāju ikdienas ceļojumu laika / izmaksu faktors ir bijis maznozīmīgs, jopilsētas plānojums nav bijis vērsts uz to, lai samazinātu laika / naudas izmaksas, kas rodas,veicot ikdienas ceļojumus no iedzīvotāju dzīves uz darba vietām. Tirgus dzinējspēki ilgākā laikāveicina iedzīvotāju izvietošanos pēc iespējas tuvāk darbavietām, bet pieaugošu attālumu varkompensēt galvenokārt ar lielāku apdzīvojamo platību. Kaut arī autora rīcībā nav precīzu datupar vidējo dzīvojamo platību uz vienu iedzīvotāju dažādos novietojumos Rīgasadministratīvajās robežās, visdrīzāk, ka Pļavniekos, Ķengaragā vai Purvciemā šis rādītājsbūtiski neatšķiras no citiem novietojumiem. Attīstoties zemes / telpu tirgum, iegūt dzīvojamoplatību periferiālajos novietojumos var par mazāku maksu, turklāt esošie zemes cenu gradienti98
DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONSrāda vēl vienu Rīgas teritoriālās struktūras īpatnību – tā kā dzīvokļu vidējā platība gan centramtuvu esošos, gan periferiālos novietojumos ir līdzīga, dzīvokļu cena centrā kļūst daudz lielāka,atspoguļojot gan centram tuvu esošo zonu augstāko pieejamības pakāpi, gan citas priekšrocības,ko dod centrālie novietojumi. Tas nozīmē, ka, plānojot pilsētas dzīvojamās zonas izvietojumutirgus dzinējspēku trūkuma apstākļos, iedzīvotāju teritoriālā izvietojuma politika Rīgā navņēmusi vērā tādus nozīmīgus faktorus kā ikdienas ceļojumu skaits un intensitāte. Tas nozīmē, kaatsevišķas aktuālas transporta problēmas, piemēram, transporta sastrēgumi, ir jāattiecina ne tikaiuz pieaugošo automobilizāciju, bet arī uz agrāko gadu pilsētas plānošanas kļūdām [Grava 1993].Virs 5000 1 000-5000 0-10004. attēls. Strādājošo skaits Rīgas teritoriāli statistiskajās zonās 2001. gadā [Rīgas dome 2001]Figure 4. Number of Employed Persons in Statistical Territorial Zones of Riga in 200199
Change language