Folia Geographica 10. sējums - Latvijas Universitāte

NATURE RESEARCHautonomais (neatkarīgais), tranzīta (pārneses) un heteronomais (pakļautais). Katrs no tiemiedalāms vairākos paveidos, ņemot vērā gan reljefa, gan to veidojošo iežu un citu faktoruietekmi uz procesu intensitāti un raksturu. Lielākā daļa šajā sakarā nepieciešamo datu iegūstamaar bioģeocenožu, reljefa profilu un to uzbūves aprakstiem.Katēna ir svarīgākais, taču ne vienīgais ainavas kā bioģeocenožu mozaīkas raksturojums.Šajā darbā ainavās aplūkoti arī zemes lietojumveidi, sukcesijas un to traucējumi kābioģeocenožu daudzveidības, to savstarpējās iedarbības un izkārtojuma faktori.2001. un 2002. gada vasarā veikta modeļareālu (to platība – 1,1 km 2 pie Luknas un0,93 km 2 pie Sventājas) ainavekoloģiska kartēšana, attēlojot uz 1:10000 mēroga topogrāfiskokaršu pamatnēm bioģeocenožu tipus un ģeotopus, to novietojumu kontūras un zemeslietojumveidus. Lai atvieglotu kartēšanas rezultātu interpretāciju, informācija apstrādātadatorprogrammās Adobe Photoshop 5.5 un Adobe Illustrator 8.0.Ainavekoloģisko karšu sastādīšanai nepieciešamie dati iegūti, aprakstot ainavai raksturīgubioģeocenožu parauglaukumus; katra parauglaukuma lielums – 250 m 2 , to skaits – 34 (Luknas)un 22 (Sventājas modeļareālā). Bez tam darba gaitā veikti papildnovērojumi, kas nepieciešami,lai noskaidrotu bioģeocenožu daudzveidību ainavā, identificētu to tipoloģisko piederību unfiksētu kartogrāfiskās robežas. Luknas modeļareālā izmantoti arī 2000. gada meža taksācijasrezultāti un mežierīcības karte 1:10 000 mērogā. Daļa informācijas (galvenokārt par robežuaprisēm) iegūta, interpretējot topogrāfisko karšu saturu.Trijos parauglaukumos bioģeocenožu apraksti papildināti ar augsnes fizikāli ķīmisko ungranulometrisko analīžu datiem; analīzes veiktas LLA Skrīveru zinātniskajā centrā (analītiķesL.Paula un A.Dārziņa). Augšņu analīzēs ģenētiskajiem horizontiem ir noteikts: humusa saturs(pēc Tjurina metodes); kopējais slāpekļa daudzums (pēc Kjeldāla); augsnes aktuālā reakcijaūdens izvilkumā ar potenciometru; hidrolītiskais skābums (pēc Kapena); augsnesgranulometriskais sastāvs (pēc Kačinska pipetēšanas metodes). Bez tam pēc iegūtajiem datiempar hidrolītisko skābuma (pēc Kapena) un apmaiņas kalcija un magnija saturu (noteikts KClizvilkumā ar trilona B šķīdumu) aprēķināta augsnes piesātinājuma pakāpe.Parastais skābardis Eiropas nemorālajā zonāParastais skābardis (Carpinus betulus L.) ir viena no lapu koku sugām, kuras veidoEiropas nemorālajai zonai raksturīgos jauktos vasarzaļos mežus. Tas izplatīts galvenokārtsubokeāniska un subkontinentāla klimata apgabalos, kuros arī pati nemorālā zona izpaužastipiskā veidā. Uz šo apgabalu robežas Carpinus betulus sastopams vistālāk ziemeļos. Tādējādigan spēcīgai okeāna ietekmei pakļautā nemorālās zonas ziemeļrietumu daļa, kurā ziemas salslielāko tiesu ir epizodiska parādība, gan kontinentālais austrumu posms ar garām bargāmziemām neietilpst parastā skābarža izplatības areālā. Toties tas turpinās vēl tālu aiz nemorālāszonas dienvidu robežas, ietverdams gandrīz visu submediterāno jeb termonemorālo starpzonu,bet vietām iesniedzas arī teritorijās, kuras atrodas uz (vai pat nedaudz aiz) klimatiskās sausumarobežas (potenciālais iztvaikojums aptuveni vienāds ar nokrišņu daudzumu gadā) –subtropiskajā Vidusjūras (mediterānajā) zonā un mežastepē (sk. 2. attēlu).Salīdzinājums ar citu sugu areāliemArī vairumam pārējo nemorālās zonas koku sugu ir diezgan līdzīgas izplatības areālurobežas dienvidos. Vairāk tās atšķiras rietumos un jo sevišķi ziemeļrietumos, taču visbūtiskākāsatšķirības robežu aprisēs vērojamas Eiropas austrumu un ziemeļaustrumu daļā (3. attēls).Rietumos skābardim izplatības ziņā daļēji līdzīgs ir dižskābardis (Fagus silvatica), citunemorālajai zonai raksturīgo koku sugu areāli ietver visu Atlantisko apgabalu, kurā ziemas salagandrīz nav, bet arī starpība starp janvāra (8°-14°C atkarībā no ģeogrāfiskā platuma) un jūlija(14°-20°C) vidējo temperatūru nav liela (tikai ap 10°C), gada vidējā temperatūra ir no 8°C līdz13°C un nokrišņu daudzums daudzviet pārsniedz 1000 mm gadā.19