DABAS PĒTĪJUMIciešu (0,7-0,8) vainagu slēgumu. Veco atmirušo koku stumbru (kritalu) uz augsnes nav –iespējams, meža kopšanas gaitā tie novākti. Šajā bioģeocenozē trūkst pameža (krūmu stāva) –varbūt, arī tā attīstību daļēji ir kavējuši šajā meža daļā veiktie “tīrīšanas” pasākumi. Tomēr te irap 1-3 m augsta paauga (vainagu slēgums gan tikai 0,2), tā lielāko tiesu sastāv no egles unapses, ievērojami mazāk ir liepas un pavisam maz skābarža. Lakstaugu stāvā (projektīvaissegums 60 %) galvenās sugas ir Stellaria holostea, S. nemorium, Galeobdolon luteum, Galiumodoratum, Oxalis acetosella, Anemone nemorosa.Augsni klāj ļoti plāna (
NATURE RESEARCHsadalījušos nobiru (O l ). Humusa akumulācijas horizonts (A h , 0-13 cm) sastāv no tumšpelēkashumozas mālsmilts ar diezgan bagātīgu kvarca sarmojumu, tas pakāpeniski pāriet pelēkānedaudz vieglāka sastāva podzolētā humusa horizontā (A h /E, 13-29 cm). Seko neviendabīgspelēkbrūngans ar tumšpelēkiem plankumiem mālsmilts starphorizonts A h /E/B (g) (29-39 cm).Tālāk diezgan krasi sākas gaiši brūnpelēka akmeņainas mālsmilts viegli glejota iluviālahorizonta augškārta B s(g) (39-47), bet dziļāk – ļoti blīva rūsgani brūna ar gaišpelēkiemplankumiem apakškārta B s(g) (47-80 cm), kuru pakāpeniski nomaina dzeltenpelēks ar rūsganiemun zaļganiem (ar tumšpelēku nokrāsu) plankumiem glejots smilšmāla B/C g horizonts.Skābarža bioģeocenozes abos parauglaukumos tāpat kā Belovežas mežā aprakstītajosparauglaukumos veidojušās divdaļīgu cilmiežu augsnēs, tikai Luknas mežā to mehāniskaissastāvs smagāks (mālsmilts un smilšmāls). Līdzīgā kārtā augsnes profilu apakšējā un vidējā daļāredzamas gleja pazīmes, tajos izšķirama eluviālā (ar podzolēšanās pazīmēm) un iluviālā (parastiļoti blīva) daļa, bet augsni klāj plāna irdenas (mulltipa) nedzīvās zemsegas kārta ar noteiktukalcija akumulāciju, samanāmu analīžu datos. Ir arī samērā biezs humusa akumulācijashorizonts, tomēr, jau sākot no augšējās daļas, tajā ir kvarca sarmojums, bet apakšdaļai ir arīpodzolhorizonta pazīmes. Salīdzinājumā ar Belovežas mežu šeit augsnes reakcija ir ievērojamiskābāka un piesātinājums ar bāzēm zemāks. Visskābākais un vismazāk piesātinātais ir pārejasslānis starp augsnes profila eluviālo un iluviālo daļu (3. un 4. tabula).Pēc meža taksācijas datiem, vidējais koku vecums abās audzēs varētu būt šāds: II stāvaegle un skābardis – 75 gadi, I stāva bērzs, egle, goba un liepa – 100 gadi, skābardis, ozols unliepa – 135 gadi, ozols – 225 gadi.K.Kiršteina un V.Eiches publicētā 1932. gada apraksta dati attiecināmi uz abusparauglaukumus ietverošu un pat vēl plašāku meža nogabalu. Tolaik audzes vidējais vecumsbijis aptuveni 83 gadi, tajā dominējis skābardis bez egles līdzdalības koku stāvā(7Sk2L1Oz + Kļ.); skābarža vidējais augstums 12,5 m, liepas – 13 m. Taču paaugā (24 tkeksemplāri uz 1 ha) ir dominējusi egle (4E3Sk3Kļ + Oz + B + L + Os.). Neraugoties uz to,šodien audzes sastāvā egles daļa ir neliela, arī kļava, ozols un osis lielāko tiesu nav izauguši līdzkoku stāvam. Spriežot pēc diviem augsnes rakumiem (paaugstinājumā un lēzenā nogāzē),augsnes reakcija visā profilā (pH ūdens izvilkuma 4,3-4,5, otrā 4,5-4,7, tikai cilmiezī 5,4) bijusiskābāka nekā tagad. Abos gadījumos tās bijušas smagāka augsnes (fiziskā māla saturs virsējakārtā 25-27 % , apakšējā – 34-38%) nekā 3. parauglaukumā aprakstītā (sk. 4. tabulu).K.Kiršteins un V.Eiche vienīgo vecāko (80-150 gadu) audzi, kas palikusi samērā mazskartā pirmatnējā veidā un, pēc viņu domām, noteikti būtu saglabājama kā dabas piemineklis,bija atraduši netālu no purva labi drenētā joslā gar gravu, pa kuru tek meža strauts. Aptuveni tajāpašā vietā mūsu pētījumu gaitā aprakstīts 5a. parauglaukums (16/08/2002) – trīsdesmitajosgados te augšējā stāvā dominē liepa ar egli, piemaisījumā ir arī ozols, melnalksnis, mazākosdaudzumos – skābardis un osis (5L3E1Oz1Ma + Sk + Os); apakšējā stāva valdošās sugas ir egleun skābardis ar kļavu un atsevišķām liepām piemaisījumā (5E4Sk1Kļ + L). Paaugā(8000 eksemplāru uz 1 ha – 7E2Sk1B + Kļ + L) skābarža skaits gan nav bijis liels, taču labaisstāvoklis liecinājis par tā pietiekamām dzīves spējām nākotnē arī bez cilvēka palīdzības.Tagad kokaudzes virsējā stāvā dominē egle (20-25 m), mazāk ir vecu augstu (30 m) liepu,bet skābardis un bērzs (20 m), kā arī osis (ap 30 m) aug nelielā skaitā. (7E3L + Sk + B ats.Os).Tomēr apakšējā (13-15 m) stāvā dominē skābardis, egles tajā ir krietni mazāk, bet liepa augpavisam nelielā daudzumā (6Sk3E1L). Savukārt paaugas augstākajā (1-8m) daļā šodien dominēliepa un skābardis (6L4Sk, slēgums ap 10 %), bet zemajā, lakstaugu stāva augstuma paaugā(projektīvais segums 5 %) pirmajā vietā ir kļava, skābarža un liepas mazāk, bet pavisam mazegles un ozola.Tātad pēc 70 gadiem visumā ir saglabājies iepriekšējais koku sugu sastāvs, taču būtiskimainījušās sugu attiecības kokaudzes stāvos. Virsējā un vecākajā stāvā, kas acīmredzot izaudzisgalvenokārt no K.Kiršteina un V.Eiches aprakstītās paaugas, tagad dominē egle (pēc mežataksācijas datiem, koku stāvā tās vecums ir 75-115 gadi). Taču kokaudzes jaunākajā daļā eglezaudējusi valdošo lomu, kaut arī visapkārt ir bērzu-egļu un egļu-priežu audzes ar lielu eglesīpatsvaru. Audzes apakšstāvu un paaugu veido lapu koku sugas – lielāko tiesu skābardis unliepa, vērojama kļavas izplatība, bet ozols kļuvis vēl retāks nekā agrāk. Šajā gadījumā skābarža35
Change language