VIETU UN REĢIONU ATTĪSTĪBAcentrālajiem darījumu rajoniem, nereti tiek apgalvots, ka nākotnē pastāv draudi Vecrīgai naktīspārvērsties par “mirušu pilsētu”. Tomēr šķiet, ka šāds apgalvojums ir pārsteidzīgs, jo Vecrīganeveic tikai darījumu funkcijas, tādēļ ka šajā pilsētas daļā ir izvietoti daudzi kultūrvēsturiskasnozīmes objekti, kā arī daudz kafejnīcu un restorānu, kas nodrošina cilvēku plūsmu arīdiennakts tumšajā laikā. Turklāt ir pietiekami daudz personu, kas par spīti daudzajiembūvniecības, tai skaitā interjera iekārtošanas, ierobežojumiem, vēlas dzīvot tieši Vecrīgā.Treškārt, ja tiks īstenoti Rīgas projekti, kas paredz rekreatīvo un komerciālo funkciju attīstībuDaugavmalā, cilvēku plūsma Vecrīgā vakaros un naktīs vēl vairāk palielināsies. Daudzupasaules pilsētu pieredze liecina, ka vecpilsētā var veiksmīgi sadzīvot gan sabiedriskās, gankomerciālās un dzīvesvietas funkcijas.Daugavas kreisajā krastā komerciālie, darījumu un sabiedriskie teritorijas izmantošanasveidi aizņem mazāku daļu apbūvētās teritorijas. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ joprojāmsamērā daudz Rīgas iedzīvotāju dzīvo tādos pilsētas vēsturiskā centra rajonos kā Āgenskalns,Zasulauks un Torņakalns, lai gan daļa šo rajonu iedzīvotāju dzīvo arī daudzstāvu dzīvojamajāsēkās. Torņakalnā, Zasulaukā un Āgenskalnā kopā dzīvo nedaudz vairāk par 53 tūkstošiem Rīgasiedzīvotāju, veidojot svarīgu pilsētas iedzīvotāju koncentrācijas mezglu un daļēji līdzsvarojotDaugavas labā krasta milzīgo ietekmi un pilsētas teritoriālās struktūras veidošanos. Tomēr arīkreisajā krastā pašlaik galvenais iedzīvotāju koncentrācijas centrs ir daudzstāvu dzīvojamierajoni. Tikai Imantā (zonas 2402, 2404 un 2402) vien dzīvo 38375 iedzīvotāji, bet Zolitūdē unIļģuciemā (zonas 2410, 2214 un 2215) vēl aptuveni 50 tūkstoši, tādējādi arī Daugavas kreisākrasta iedzīvotāju lielākā daļa ir izvietota tuvu pilsētas perifērijai.Vēl viena Rīgas iedzīvotāju teritoriālā izvietojuma īpatnība ir samērā plašās dzīvojamajaiapbūvei piemērotās, bet neapbūvētās teritorijas. Šādu teritoriju Rīgā vēl joprojām pietiek, un tāslīdz šim nav tikušas apbūvētas dažādu iemeslu dēļ – pirmkārt, tādēļ, ka tām ir augstapilsētbūvnieciska vērtība vai tās ietilpst Rīgas dabas pamatnē, piemēram, Mežaparks, otrkārt,tādēļ, ka tās agrākajos gados tika rezervētas perspektīvajai attīstībai, treškārt, tādēļ, ka konkrētāsteritorijas ir zonētas sabiedriskajai vai komerciālajai apbūvei, bet tajās nav attīstīta nepieciešamāinfrastruktūra, piemēram, Lucavsalā, vai ceturtkārt, tādēļ, ka līdz galam nav atrisināti visiīpašumtiesību jautājumi, kā tas ir Zaķusalā dārziņu rajonā.Dažas Rīgas TSZ, kurās ir mazs iedzīvotāju skaits, atrodas izdevīgā novietojumā tuvupilsētas centram. Dažās zonās, īpaši tajās, kas atrodas tuvu pilsētas robežai, attīstīt teritorijudzīvojamās apbūves vajadzībām traucē inženierinfrastruktūras trūkums, taču iespējams, kagalvenais iemesls, kādēļ šajās zonās nenotiek attīstība, ir skaidru pilsētas dzīvokļu saimniecībasattīstības prioritāšu un dzīvojamās apbūves koncepcijas trūkums. Rīgas pašvaldība šobrīd vēlnav akumulējusi pietiekami daudz brīvo līdzekļu, lai finansētu dzīvojamo būvniecību plašāmērogā, kā tas tika darīts padomju periodā, tāpēc ir jāmeklē sadarbības veidi starp pašvaldību unprivātajiem attīstītājiem, kā tas tiek darīts daudzviet pasaulē (tā sauktās sabiedriskās – privātāspartnerattiecības jeb PPP (public-private partnership) [Malpezzi 1997]). Diemžēl, kamērpastāvēs daudzas problēmas, kas prasa tūlītēju risinājumu un lielu ieguldāmo līdzekļu apjomu,piemēram, pilsētas ielu remonts, stratēģiskās attīstības jautājumi, pie kuriem pieder arīdzīvojamo teritoriju izvietojuma politika, var palikt neatrisināti.2. attēls parāda, ka lielākā daļa Rīgas iedzīvotāju šodien dzīvo padomju laikā uzbūvētajosrajonos, kas atrodas vairāku kilometru attālumā no pilsētas centra. Šāds iedzīvotāju izvietojumamodelis ir tipisks bijušās PSRS un citu bijušo sociālisma valstu pilsētām [Bertraud, Bertrand1997].Tikai 12 TSZ, kurās dzīvo lielākā pilsētas iedzīvotāju daļa, ir koncentrēti gandrīz300000 iedzīvotāji. Šis fakts vien ir norāde uz to, ka iedzīvotāju teritoriālais izvietojums ir ļotinevienmērīgs. Gandrīz visas šīs zonas ir pieskaitāmas pie padomju laikā attīstītajām Rīgasteritorijām, kas ļauj izdarīt sākotnēju apgalvojumu, ka šodienas Rīgai raksturīgais savdabīgaisiedzīvotāju teritoriālā izvietojuma modelis lielā mērā ir izveidojies tieši tā pusgadsimta laikā,kad pilsēta attīstījās PSRS sastāvā.2. attēls uzskatāmi parāda, ka šodienas Rīgā nav viens vai daži izteikti iedzīvotājukoncentrācijas rajoni. Tie ir izvietoti visā pilsētas teritorijā, lielākoties netālu no pilsētasrobežas. Šāds iedzīvotāju teritoriālā izvietojuma modelis rada iespaidu, ka tiek vienmērīgiizmantota visa pilsētas teritorija, taču patiesībā ikdienas saiknes starp atsevišķiem lielajiem94
DEVELOPMENT OF PLACES AND REGIONSpilsētas iedzīvotāju koncentrācijas rajoniem ir nelielas un šie rajoni daudzējādā ziņā irnorobežoti viens no otra. Turklāt jāatceras arī tas, ka lielajos iedzīvotāju koncentrācijas rajonosdominē daudzstāvu apbūve, kas neaizņem visu TSZ teritoriju, vēl vairāk pastiprinot atsevišķudzīvojamo rajonu nošķirtību. Tāpēc šādu iedzīvotāju teritoriālā izvietojuma modeli parpiemērotu un vēlamu var uzskatīt tikai tad, ja galvenie darbavietu koncentrācijas centri kaut vaidaļēji sakrīt ar iedzīvotāju koncentrācijas rajoniem [Yinger 1992].Virs 10 000 5 000 – 10 000 1 000 – 5 000 0 – 1 0002. attēls. Iedzīvotāju skaits Rīgas teritoriāli statistiskajās zonās 2001. gadā [Rīgas dome, 2001]Figure 2. Number of Population in Statistical Territorial Zones of Riga in 200195
Change language