Folia Geographica 10. sējums - Latvijas Universitāte

NATURE RESEARCHtemperatūra nav zemāka par -2°C, -3°C, bet ziemas sala (vairāk vai mazāk pastāvīgu negatīvugaisa temperatūru) periods nemēdz būt ilgāks par 3 mēnešiem.Uz austrumiem no šīs robežas klimata kontinentālitātes pieauguma ietekmē ne viensamazinās nemorālā tipa mežus veidojošo sugu skaits, bet arī sašaurinās (gan no ziemeļu, gandienvidu puses) teritorija, kurā platlapju meža sugām var būt noteicošā loma. Eiropas austrumosvairāk nekā puse nemorālajai zonai raksturīgo koku izplatības apgabala ietilpst boreonemorālajāstarpzonā, mežastepē, taigā vai pat stepē (sk. 2. attēlu). Viskrasāk attālums starp nemorālāszonas ziemeļu un dienvidu robežu samazinās, beidzoties skābarža izplatības areālam (Dņeprasvidustecē), bet pie oša areāla robežas (pie Volgas) nemorālā zona pārtrūkst. Galvenā suga šīszonas kontinentālajā austrumu posmā ir parastais ozols, zonālās augsnes – pelēkās mežaaugsnes.Turpretī rietumos – Atlantiskajā apgabalā nemorālā zona ir ļoti plata un tajā sastopamasvisas galvenās nemorālā tipa mežus veidojušās koku sugas (izņemot dižskābardi un skābardipusē teritorijas). Galvenā loma dabisko mežu sastāvā te ir parastajam ozolam un bērzam (Betulapendula). Zonālās augsnes – galvenokārt skābās vai podzolētās meža brūnzemes. Tačuokeāniskais klimats veicina purvu un viršu klajumu attīstību un ievērojamās platībās, kurnokrišņu daudzuma pārsvars pār potenciālo iztvaikojumu ir sevišķi liels, apgrūtina vai pat daraneiespējamu mežu eksistenci.Visspilgtāk nemorālās zonas daba izpaužas Centrāleiropas apgabalā (sk. 2. attēlu). Tā irteritorija ar īsu maigu ziemu (sala laiks no nepilna mēneša līdz 3 mēnešiem un gaisa vidējātemperatūra janvārī no 0°C līdz mīnus 2°-3°C) un visai mērenu (16°-20°C) starpību starp siltākāun aukstākā mēneša temperatūru; gada vidējā temperatūras apgabala lielākajā daļā ir 8°-9°C,nokrišņu daudzums – ap 600-700 mm. Galvenokārt šajā Eiropas nemorālās zonas posmā arīiespējama visu tai raksturīgo koku sugu līdzdalība dabiskās mežaudzēs. Fagus silvatica,Quercus petrae un Q. robur visbiežāk ir šo mežu kondominanti, tipiskas meža brūnzemes –zonālās augsnes.Eiropas submeridionālā fizioģeogrāfiskā assParastajam skābardim sava areāla lielākajā daļā jāiztur spēcīga citu koku sugukonkurence [Géographie de la Lorraine 1983; Puhe, Ulrich 2001], tāpēc tā līdzdalība mežaudžusastāvā ir pieticīga. Ievērojamāka loma skābardim ir galvenokārt pārejas posmā starpCentrāleiropas apgabalu un nemorālās zonas galējo austrumu posmu – reģionā, kur aptuveni4 mēnešus mēdz būt vairāk vai mazāk noturīgas negatīvas gaisa temperatūras; janvāratemperatūra ir no -3°C līdz -6°C, tās starpība ar jūlija temperatūru sasniedz 24°-25°C, gadavidējā temperatūra 7°-8°C un nokrišņu daudzums 500-700 mm. Šāds klimats, iespējams, navpats piemērotākais skābardim, tomēr, paliekot ārpus Fagus silvatica, kā arī Quercus petraeakonkurences, Carpinus betulus iegūst ievērojami vairāk vietas augu sabiedrībās un līdz ar topieaug tā ietekme bioģeocenozēs. Šeit skābardis kļūst par vienu no parastākajiem nemorālā tipamežu kondominantiem (kopā ar Quercus robur, Tilia cordata un/vai vēl citām sugām), bet šomežu augsnēs saskatāmas meža brūnzemju, lesivjē, podzoltipa un pelēko meža augšņu pazīmesdažādās kombinācijās un dažādās izpausmes pakāpēs.Boreonemorālajā starpzonā, kura plešas galvenokārt starp Eiropas egles (Picea abies)areāla dienvidu robežu (ārpus kalniem) un parastā ozola (Quercus robur) izplatības ziemeļurobežu, skābardis sastopams dažādās kombinācijās gan ar citiem platlapju meža kokiem, ganskujkokiem. Tomēr Carpinus betulus areālā ietilpst vien ap 200 km plata šī zonālā pārejasposma apmale, kas klimatiskā ziņā tuva galvenokārt nemorālās zonas subkontinentālajamapgabalam. Ekotona pārējā daļā nemorālajai zonai raksturīgie koki pārstāvēti tikai ar plašākasizplatības sugām (Quercus robur, Tilia cordata, Fraxinus excelsior un vēl dažām citām), kurāmizturība pret ziemas salu ievērojami lielāka nekā skābardim; vienīgi starpzonas subokeāniskajāgalā (galvenokārt Baltijas jūras rietumu pusē) savvaļā aug – pie tam pat vēl tālāk ziemeļos nekāskābardis – arī sugas ar šaurāku izplatības areālu un zemāku aukstuma toleranci (Fagus silvaticaun Quercus petraea) [Sjörs 1963].Tādējādi fizioģeogrāfiskā skatījumā Carpinus betulus ieņem it kā vidusstāvokli starpplašākas un šaurākas izplatības platlapju meža koku sugām. Savukārt apgabals, kurā tā lomadabisko mežaudžu sastāvā ir vislielākā, atrodas uz robežšķirtnes starp divām atšķirīgām dabas21