Folia Geographica 10. sējums - Latvijas Universitāte

DABAS PĒTĪJUMIzonalitātes sistēmām (sk. 3. attēlu). Šī šķirtne, kas stiepjas no Baltijas jūras austrumu piekrasteipiegulošā apgabala uz Donavas lejteci pie Melnās jūras, varētu tikt nosaukta par Eiropassubmeridionālo asi.Rietumos no tās – Atlantijas okeāna un tā jūru klimatiskajai ietekmei plaši pieejamajāEiropas “pussalā” – noteicošā loma ir nemorālajai un mediterānajai zonai. Gan viena, gan otra irstipri reducēta austrumu pusē – Eiropas iekškontinentālajā daļā; te vidusplatumiem raksturīgāsciklonālās rietumplūsmas nestās gaisa masas lielāko tiesu jau zaudējušas okeāniskas pazīmes,tāpēc par būtisku klimata īpašību kļūst gaisa un daudzviet (īpaši atklātā stepē) arī augsnesspēcīga atdzišana ziemā, bet līdz ar to ievērojami dziļāks un ilgstošāks nekā rietumos irbioloģiskā miera periods. Šādai klimata kontinentalitātes pakāpei atbilst galvenokārt taiga unstepe, kā arī tundra – dabas zonas, kuras reducētas okeāniska un daļēji jau subokeāniska klimataapgabalos.Savukārt ekotons starp abām galvenajām Eiropas mežu zonām (boreonemorālāstarpzona), kurā vienlīdz nozīmīga loma ir gan nemorālo, gan boreālo sugu veidotāmbioģeocenozēm, visvairāk attīstīts uz submeridionālās ass. Uz submeridionālās ass ir arī ļotiplašs un daudzveidīgs ekotons starp nemorālo zonu un stepi (mežastepe) – zonālā pāreja šeitvērsta ne vien ziemeļu-dienvidu, bet arī rietumu-austrumu virzienā, turklāt daudzējādā ziņā toietekmē kalni ar augstumjoslojuma izpausmēm, kā arī ekspozīciju un ieplaku efektiem. Zonālāspektra galējais ziemeļu posms – tundra – uz Eiropas fizioģeogrāfiskās ass ir ļoti šaurs. Tas patssakāms par stepi un submediterāno starpzonu, bet mediterānās zonas te nemaz nav.Parastā skābarža izplatība dabas un cilvēka vēstures kontekstāVairums nemorālajai zonai raksturīgo sugu tagadējā tās teritorijā ienākušas un izplatījušāspirms 9500-8000 gadiem – samērā silta un sausa klimata periodā. Siltajā un mitrajā atlantiskajāperiodā (pirms 8000-5000 gadiem), kas tiek dēvēts par pēcleduslaikmeta klimatiskā optimumalaiku, valdošā loma jauktajos vasarzaļajos mežos bija gaismu mīlošām sugām – galvenokārtozoliem, kas ļāva attīstīties arī bagātīgam krūmu un lakstaugu stāvam [Jahn 1991]. Šajā periodānemorālo sugu areāli sniedzās augstāk kalnos un tālāk ziemeļos nekā tagad, bet nemorālā zonavismaz daļēji ietvēra arī mūsdienu boreonemorālās starpzonas platību.Parastais skābardis un dižskābardis Eiropas nemorālajā zonā parādījās pēc klimatiskāoptimuma beigām – subboreālajā (nedaudz vēsākajā un sausākajā) periodā (galvenokārt pirms3500 gadiem), bet visintensīvāk izplatījās vēsajā un mitrajā subatlantiskajā laikmetā, kas sākāspirms 2500 gadiem un tiek dēvēts par “dižskābaržu un jaukto ozolu-skābaržu mežu veidošanāshronozonu” [Puhe, Ulrich 2001; www.geo.arizona.edu]. Citu tipisku nemorālo sugu areāli šajālaikā sašaurinājās, bet izvērsās skujkoku – egles, bet kalnos arī baltegles (Abies alba) – invāzija,un nemorālās zonas ziemeļu robeža ievērojami pavirzījās uz dienvidiem. Dižskābardimpārņemot kondominanta vai pat dominanta lomu, mainījās jaukto vasarzaļo mežu daba –samazinājās apgaismojums zem koku vainagiem, un tas savukārt ievērojami ierobežoja pamežaun lakstaugu stāva attīstību, tādējādi modificējot arī nedzīvās zemsegas raksturu un augsnesprocesus.Taču īpaši vērā liekams vēl tas, ka dižskābarža un skābarža ieviešanās notika mežuiznīcināšanas periodā, kas sākās aptuveni pirms 5000 gadiem [Puhe, Ulrich 2001]. Tas bijalaiks, kad pirmatnējo cilvēku dzīves veidu, kas balstījās uz medībām, zveju un savvaļas auguproduktu ievākšanu, pašos pamatos pārmainīja zemkopības, lopkopības un pastāvīgu apdzīvotuvietu attīstība. Līdumu lauksaimniecība, mežu izmantošana gan ganībām, gan koksnes ieguveiceltniecības, kurināmā sagādes, amatniecības, kalnrūpniecības un vēl daudzu citu vajadzībuapmierināšanai, bet īpaši mežu pārvēršana aramzemēs, zālājos un apbūvētās platībās gandrīzpilnībā iznīcināja pirmatnējos nemorālās zonas mežus, bet vēl palikušajās dabiskajās mežaudzēsmainīja sugu sastāvu un augšanas apstākļus. Bez tam lielas platības kļuva par neauglīgiem viršu,citu ļoti pieticīgu sīkkrūmu, krūmāju un zālaugu klajumiem.Uz parasto skābardi cilvēka darbība, domājams, ir atstājusi lielāku iespaidu nekā uzvairākām citām sugām. Tā kā skābardis ir ar barības elementiem bagātu (un lauksaimniecībaivisvairāk piemērotu) augšņu augs, zemkopības attīstība nemorālajā zonā tam atstāja mazākvietas nekā dižskābardim un ozolam (Quercus robur) – sugām, kuras spēj augt arī nabadzīgāsaugsnēs. Skābardis (tāpat kā goba un osis) vairāk nekā citi lapu koki bija pakļauts arī lopkopības22