"Autoceļu projektÄÅ¡ana" (.pdf)
"Autoceļu projektÄÅ¡ana" (.pdf)
"Autoceļu projektÄÅ¡ana" (.pdf)
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
uz kartes pēc vispārējas tās iepazīšanas abpus principiālajam virzienam ierobežo<br />
pietiekami platu zonu, kuras robežās mērķtiecīgi meklēt izdevīgāko trases variantu.<br />
Zonas platums ir atkarīgs galvenā kārtā no apvidus reljefa slīpuma trasēšanas virzienā<br />
un ceļa pieļaujamā garenslīpuma kā arī no situācijas. Atsevišķos gadījumos trases<br />
variēšanas zonas platums var būt līdz 1/3 no trases garuma.<br />
Variantu projektēšanas zonā atzīmē izmantojamos pastāvošo ceļu posmus, tiltus, ceļu<br />
pārvadus, dzelzceļu pārbrauktuves. Šie posmi vairāk vai mazāk stingri nosaka<br />
projektējamā ceļa virzienu, tādēļ tos var uzskatīt par fiksētā virziena kontrolpunktiem.<br />
Fiksēta virziena kontrolpunkta piemērs ir autoceļa vai dzelzceļa krustojums noteiktā<br />
vietā zem uzdotā leņķa.<br />
Sevišķa uzmanība jāvelta izdevīgu un piemērotu lielo upju, purvu, pauguru un<br />
augstieņu pāreju, ceļu šķērsojumu mezglu un krustojumu vietu izvēlei. Ceļu<br />
šķērsojuma mezgli aizņem lielu platību, tādēļ šķērsojuma vietai jābūt pietiekamā<br />
attālumā no apbūves robežām, dzelzceļiem, upju krastiem u.c. mezgla izbūvi<br />
ierobežojošiem objektiem. Jāatzīmē un trasējot jāņem vērā arī vietas, no kurām<br />
atklājas skats uz upēm, ezeriem u.c. skaistām apkārtnes vietām. Minētās pāreju,<br />
šķērsojumu un skata vietas parasti nav noteiktas tik stingri, kā, piemēram, pastāvošā<br />
dzelzceļa pārbrauktuve vai tilts. Tās var uzskatīt par trases kontroliecirkņiem, kuru<br />
robežās iespējama neliela trases novietnes un virziena variēšana.<br />
Kontrolposmi, fiksēta vai nefiksēta virziena punkti un iecirkņi ir tātad apvidus vietas<br />
caur kurām nepieciešams vai vēlams izvadīt trasi.<br />
Pirms trases variantu projektēšanas jāfiksē neskaramās apvidus vietas un objekti<br />
(apdzīvoto vietu apbūves robežas, ja tās paredzēts apiet, ražotņu teritorijas, celtnes,<br />
saudzējamie mazie meža puduri un koku grupas, karsti, avotainas vietas nogāzēs u.c.),<br />
kā arī vietas un objekti, no kuriem trase jāatvirza noteiktā, drošā attālumā (gravu galu<br />
krantes, upju un ezeru stāvkrasti, dzelzceļi, elektropārvades līnijas u.c.).<br />
Visai bieži starp tuvu esošām neskaramām vietām paliek ‘’šaurās vietas’’<br />
(kontroliecirkņi) pa kurām jāizvada projektējamā ceļa trases varianti.<br />
Sevišķi rūpīgi jāizmeklē trases izdevīgas novietošanas iespējas stāvo nogāžu vietās.<br />
Gadījumos, kad apvidus reljefa slīpums G relj ir lielāks par maksimālo ceļa<br />
garenslīpumu G max , nav iespējams ievilkt aptverošu projektlīniju. Rezultātā rodas<br />
nepieciešamība veidot ierakumus un dažāda augstuma uzbērumus. Augstie uzbērumu<br />
posmi, kā rāda statistika, ir smago avāriju vietas. Šāds risinājums neatbilst ainavas<br />
prasībām un pie tam parasti prasa arī lielākus kapitālieguldījumus. Tādēļ, trasējot<br />
šķērsotā un kalnu apvidū, jāatrod kartē tāds trases novietojums, lai reljefa<br />
garenslīpums stāvo nogāžu vietās nepārsniegtu ceļa pieļaujamo maksimālo<br />
garenslīpumu.<br />
Nosacījuma G relj ≤ G max izpildīšana nodrošina iespēju projektēt ceļa zemes klātni kā<br />
optimāla augstuma uzbērumu atbilstoši ceļa ekspluatācijas, kustības drošības u.c.<br />
prasībām. Lai atrastu ‘’ierobežota garenslīpuma’’ līnijas novietojumu kartē, vispirms<br />
jāaprēķina minimālais ceļa posma garums kartes mērogā starp divām blakus esošām<br />
horizontālēm:<br />
16
Change language