"Autoceļu projektēšana" (.pdf)

Šķērsotā apvidus iecirkņos, ja gruntsūdens atrodas dziļi, projektlīniju cenšas ievilkt tā,
lai uzbērumiem nepieciešamo grunti varētu iegūt ierakumos, tādējādi nodrošinot
grunts masu garenvirziena kompensācijas iespēju.
Projektlīnija jāievelk, ņemot vērā ūdens novadīšanas iespējas no ceļa klātnes. Tādēļ
nav pieļaujams ieprojektēt ieliektās līknes ekstrēmpunktu garu ierakumu vidusdaļā.
Līknes ekstrēmpunkts var atrasties ierakumā tādā attālumā no sākuma, no kura ir
iespējama ūdens atvade (4.8b att.).
4.8 attēls. Projektlīnijas novietojuma piemēri:
a - ekstrēmpunkts H E atrodas gara ierakuma vidusdaļā,
b - ekstrēmpunkts atrodas tuvu ierakuma galam,
c - racionāls projektlīnijas novietojums šķērsotā apvidū.
Uzkalnos projektlīniju var tuvināt reljefam, turpretī ieplakās vēlams to nedaudz
paaugstināt. Tāds novietojums atbilst grunšu mitruma apstākļiem un sniega masu
sadalījumam (4.8c att.) (Kalnos un pauguros sniega sega ir plānāka nekā ieplakās).
Lai nodrošinātu ceļa klātnes vizuālo plūdumu un skaidrumu, trases garenprofila un
plāna elementi ir racionāli jāsavieto, jāpārbauda vai vertikālo un plāna līkņu parametru
attiecības atbilst telpiskās projektēšanas prasībām (skat. 5. nodaļu). Parasti ar pirmo
mēģinājumu neizdodas panākt abu projekciju elementu vēlamo savietojumu, ievērojot
prasību, ka projektlīnijas stāvoklim jābūt racionālam. (Par racionālu uzskatāma
projektlīnija, kas atbilst tehniskajām normām un noteikumiem, un ir labi iekļauta
apvidus reljefā). Tādos gadījumos nosaka nepieciešamos trases plāna virsotņu
pārvietojumus atbilstoši racionālajam projektlīnijas stāvoklim.
Ja trases garenprofila projektēšanai izmantotas kubiskās vai ''n'' - tās pakāpes
parabolas, jānosaka ceļa garenprofila pārredzamība. Nosacījuma
P B ≥ R v, min (4.51.)
ievērošana nodrošina prasībām atbilstošu ceļa virsmas pārredzamību.
4.4 Projektēšanas metodes
Latvijas ceļu projektēšanas organizācijās trašu garenprofilus projektē pēc
atbalstpunktu metodēm. Tas izskaidrojams ar to, ka jauno metožu (polinomiālās
47