"Autoceļu projektēšana" (.pdf)

4.4 attēls. Vēlamā zemes klātnes novietojuma noteikšana ar lekāla palīdzību
uz reljefa šķērsprofila.
Ne vienmēr ir iespējams atrast zemes klātnes novietojumu, kas atbilstu visām
prasībām. Dažas no prasībām ir pretrunīgas un nesavienojamas. Ziemas apstākļos
vieglāk ekspluatējamie uzbērumu un dziļo ierakumu posmi saskalda apvidus ainavu.
Augsti uzbērumi nav vēlami no satiksmes drošības viedokļa. Satiksmes drošības un
ainavas prasībām labāk atbilst zemi uzbērumi vai zemes līmeņa šķērsprofils.
Projektēšanas gaitā cenšas atrast kompromisa atrisinājumu, vai arī izpilda tikai stingri
noteiktas prasības.
4.3.3. Trases garenprofila elementi
Garenprofila projektēšanai parasti izmanto taisnes un kvadrātiskās parabolas lokus. Lai
panāktu ideālu ceļa vizuālo plūdumu un skaidrumu un to labāk iekļautu reljefa
veidojumā, lūzumu noapaļošanai lieto arī kubiskās un n-tās pakāpes parabolas un
sinusoīdu lokus.
Garenprofilu punktu augstumu atzīmes tāpat kā trases plāna koordinātes aprēķina pēc
parametra S (S- attālums no trases sākuma līdz tekošajam punktam N).
Garenprofila elementu galvenie parametri ir:
L - elementa abscisas L a horizontālās projekcijas garums,
P - līknes mazākais (beigu vai sākuma punkta) liekuma rādiuss,
∆G - līknes tangešu slīpuma starpība G B - G S .
Parabolisko līkņu parametrus saista sakarība
L= DGn ( - 1! ) P
(4.9)
kur n - līknes pakāpes rādītājs (formas parametrs).
Pieņemot trīs no galvenajiem parametriem, tiek viennozīmīgi noteikta trešā parametra
vērtība. Projektējot pēc atbalstpunktu metodes (skat.4.3.5. punktu), ∆G tiek noteikts
iepriekš. Parasti pieņem arī mazāko liekuma rādiusu P.
n - tās pakāpes ievedošās paraboliskās līknes (4.5.att.) parametriskais vienādojums
n
la
Z =
n-2 n! P'
L
, (4.10)
B
a
37