15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja

Juris Pavlovičs. Okupācijas varu maiņa Rīgas apriņķa austrumu daļā – neitrālās zonas fenomens
nodotas telefoniski, acīmredzot tāpēc, ka pasta sūtījumu piegādei ārpus Rīgas bija
vajadzīgas vismaz divas dienas. Jāšaubās, vai visi apriņķa ietvaros rekvizīcijai paredzētie
vairāki simti zirgu nonāca Rīgā, Šmerļa savākšanas punktā. Zirgus Rīgas
apriņķī rekvizēja vismaz divos posmos – 23. un 25. jūnijā. Cik noprotams, pēc tam
kad Šmerlī saņēma tikai daļu rekvizēšanai pieprasīto dzīvnieku, turpmākās savākšanas
procedūras tika veiktas apriņķa dzelzceļa stacijās ar pagastu izpildkomiteju
pārstāvju palīdzību. 2 Vismaz dažos pagastos zirgu rekvizēšana izraisīja baumas
par vēl vienas neuzticamo personu deportācijas gatavošanu, un daudzi saimnieki,
baidīdamies no tūlītēja aresta, steidzās paslēpties mežā. 3 Sākot ar 25. jūnija pēcpusdienu,
Rīgas apriņķa izpildkomitejas funkcijas vismaz daļēji pārņēma apriņķa
Kara komisariāts. Kara komisariāta pirmā telefonogramma pagastu izpildkomitejām,
kas tika izziņota pēc pulksten 16.00, pavēlēja novākt radioantenas un – tikai tagad,
ceturtajā kara dienā! – pārtraukt sūtīt jauniesaucamos uz Rīgu. 4 Jāpiezīmē, ka nekur
citur Latvijā tik radikāla apriņķa izpildkomitejas darbinieku atstādināšana nenotika
un Rīgas apriņķa pagastu amatpersonas nonāca nepatīkamā un neapskaužamā
situācijā. Kara komisariāta rīkojumi tika doti krieviski, sliktā birokrātiskā žargonā, ko
laukos saprata ar grūtībām. Bez tam atšķirībā no citiem Latvijas reģioniem privāta
informācija, ieskaitot norādes par gaidāmo evakuāciju, no personiski pazīstamiem
apriņķa iestāžu ierēdņiem vairs nebija iegūstama. Padomju režīma pavēļu vertikāle
Rīgas apriņķī sabruka jau 26. jūnijā līdz ar vispārēju Baltijas kara apgabala militāro
komandcentru kolapsu, un no šī brīža Pierīgas pagasti un to darbinieki bija atstāti
likteņa varā.
Jau kara pirmajās dienās kļuva acīmredzama padomju varas nespēja koordinēt
civilo un militāro iestāžu un to dažādo struktūrvienību mijiedarbību. Atrodoties tik
tuvu pārvaldes centram, Rīgas apriņķa pagasti tomēr tikpat labi vienu un to pašu
rīkojumu varēja saņemt divreiz, it īpaši sakarā ar šķūtīm un citām militārām klaušām,
vai arī tikt aizmirsti pavisam. 23. jūnijā Rīgas apriņķa izpildkomiteja paziņoja pagastiem,
ka vairs nespēj ierobežot atsevišķu karaspēka daļu patvaļīgas rekvizīcijas
un vezumnieku mobilizāciju un vēlas vienīgi, lai tas neietekmē uz Rīgu nosūtāmo
šķūtnieku skaitu. 5
Taču, ja varas krīze skāra tikai amatpersonas, no apsūdzībām spiegošanā nebija
pasargāts neviens. 23. jūnijā tika izziņota Baltijas kara apgabala komandiera vietnieka
J. Sofronova pavēle aizturēt un nodot IeTK darbiniekiem jebkuru šaubīgas uzvedības
cilvēku. Kā izrādījās, šim stereotipajam rīkojumam bija neparedzētas un traģiskas
sekas. Uz Latviju atsūtītie pie “tautas ienaidnieku” sodīšanas kampaņām pieradušie
padomju militāristi un ierēdņi, pārliecības, pienākuma vai karjeras apsvērumu vadīti,
nekavējoties sāka piedēvēt naidīgus nolūkus ne tikai vietējiem iedzīvotājiem, bet arī
145