15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Alfreds Erihs Senns. Baltijas kaujas lauks<br />
Pretēji padomju varai nacistu administrācija manipulēja ar vietējo nacionālistu jūtām<br />
un izmantoja tās. Vietējās pamattautības sākotnēji apsveica atbrīvošanu no padomju<br />
jūga, taču jaunā okupācija nesa vēl vairāk draudu un ciešanu. Daži nacistu publicisti<br />
ieteica deportēt iezemiešus un tos aizstāt ar vāciešiem, tādējādi uzceļot cilvēku aizsargvalni<br />
ap reihu, taču tajā pašā laikā centās iegūt vietējo iedzīvotāju atbalstu. Okupācijas<br />
administrācija pārņēma padomju varas nacionalizētos uzņēmumus, vienlaikus pieprasot,<br />
lai iedzīvotāji izrāda pateicību par atpestīšanu no boļševisma. Nacistu okupācijas varas<br />
iestādes, tāpat kā padomju amatpersonas pirms tam, pieprasīja, lai vietējie iedzīvotāji<br />
pierāda, ka ir iebrucēju varas cienīgi. Un, tāpat kā komunistu varasvīri Baltijā, nacisti<br />
centās nodrošināt paklausību, iedvešot bailes. No vietējo iedzīvotāju viedokļa par nacistu<br />
okupācijas politikas iemiesojumu bija kļuvis piespiedu darbs, nāvessodi, deportācijas<br />
un nāves nometnes.<br />
Pretošanās kustība auga, taču ir grūti runāt par “pretošanās kustību” un “kolaborāciju”<br />
kā akadēmiskiem terminiem. Ir viegli lietot terminus “kvislingi” un “partizāni” kā<br />
antonīmus, taču termini “pretošanās kustība” un “kolaborācija” ir tiktāl pārsātināti ar<br />
emocionālo kontekstu, ka nav iespējams vienoties par to nozīmi. Viens var uzskatīt, ka<br />
iebildumi pret oficiālās ideoloģijas prasībām ir pretošanās, cits oponēs, ka ir iespējams<br />
pretoties, ieņemot amatu represīvajā sistēmā. Otrā uzskatu galējībā pretošanās nozīmēja<br />
fizisku darbību, uzskatot jebko mazāk aktīvu par kolaborāciju. Ebreju vīrieši un<br />
sievietes, kas riskēja ar dzīvību, cīnīdamies kopā ar partizāniem, nereti bija pārliecināti,<br />
ka ebreji, kas palika geto, ir kolaboranti, jo viņu pienākums būtu pievienoties partizāniem.<br />
Daudzi izvēlējās vidusceļu un vienkārši cerēja, ka neviens viņus neievēros.<br />
1941. un 1942. gadā vācu vērmahts šķita neuzvarams; pēc padomju uzvaras pie<br />
Staļingradas 1943. gadā kara gaita mainījās. Tiklīdz Sarkanā armija sāka virzīties uz<br />
rietumiem, jautājums par Baltijas valstu nākotni kļuva daudz aktuālāks. Katrā valstī vietējie<br />
politiskie līderi izveidoja organizāciju, ko ar laiku cerēja pārveidot par valdību, – Latvijas<br />
Centrālo padomi, Lietuvas Atbrīvošanas augstāko komiteju, Igaunijas Republikas<br />
nacionālo komiteju, taču ne nacisti, ne komunisti nebūtu tam piekrituši.<br />
Baltijas valstu pēckara liktenis bija ievērojama, bet neoficiāla 1943. gada rudens<br />
Maskavas un Teherānas konferenču strīdu tēma. Padomju Savienība uzsvēra, ka šis<br />
ir padomju iekšējais jautājums un Baltijas problēma nekad nav eksistējusi. Rietumu<br />
lielvalstis, it īpaši ASV, atteicās piekrist padomju prasībām, lai gan atzina, ka Baltijas<br />
reģiona reokupācija ir viens no padomju pamatmērķiem šai karā. Konferences dalībnieki<br />
no Padomju Savienības – cik nu tie vispār piekrita apspriest šo jautājumu – uzstāja, ka<br />
trīs Baltijas parlamenti ir “pieprasījuši” aneksiju. Viņi paziņoja, ka jebkurā gadījumā šai<br />
teritorijai bija jākļūst par Krievijas impērijas mantinieces – Padomju valsts sastāvdaļu<br />
jau 1917.–1921. gadā. Jautājums galu galā netika izspriests, un padomju propaganda<br />
kļuva intensīvāka. Johanness Varess un Justs Paļeckis, Padomju Igaunijas un Padomju<br />
25
Change language