15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja

196 Padomju okupācija 1944–1959
okupācijas muzeji ir kļuvuši par vērā ņemamiem pētniecības centriem. Situācija, kas
valsts nepietiekamā finansiālā atbalsta dēļ, kā arī saistībā ar zinātnisko institūtu reorganizāciju
no Zinātņu akadēmijas par Latvijas Universitātes institūtiem bija izveidojusies
Latvijā 90. gados, drīzāk veicināja nevēlēšanos sadarboties un konkurenci, nevis spēku
apvienošanu. Šo problēmu zināmā mērā ir spējusi atrisināt 1999. gadā izveidotā Latvijas
Vēsturnieku komisija, kas, pateicoties politiskajam atbalstam, ko nodrošina Valsts
prezidenta patronāža, kā arī regulārs (lai gan visumā pieticīgs) finansējums, atbalsta
pētniecības projektus, organizē konferences un izdod grāmatas. Faktiski šī komisija ir
kļuvusi par koordinācijas centru, kas apvieno vēsturnieku spēkus un veicina sadarbību
starp pētnieciskajām iestādēm un atsevišķiem pētniekiem. Šajā ziņā komisijas darbība
visai būtiski atšķiras no tai atbilstošām Igaunijas un Lietuvas institūcijām, kurās pārsvarā
ir ārvalstu un iekšzemes sabiedrību informējošas un izglītojošas aktivitātes.
Lai gan pastāv organizatorisko risinājumu atšķirības Baltijas valstīs, tomēr kopējā
iezīme līdzšinējā periodā ir bijusi tā, ka pētniecības intensitāte un mērogi ir tieši
saistīti ar valsts ieinteresētību un tās politiku attiecībā pret zinātni kopumā. Finansējumam
no ārzemju un privātiem avotiem ir būtiska nozīme daudzu projektu īstenošanā,
un valsts finansējums ir pamats pētniecisko iestāžu pastāvēšanai, zinātniskās
darbības tehniskai nodrošināšanai, zinātnieku kadru saglabāšanai un jaunu zinātnieku
sagatavošanai. Tādēļ ir pamats uzskatīt, ka lielāks valsts atbalsts totalitāro režīmu
seku pētniecībai Lietuvā – ne tikai Lietuvas lielākais iedzīvotāju skaits un sabiedrības
domas spiediens – ir tas, kas ietekmē pētniecības apjomus un publikāciju skaitu, kas
acīmredzami ir lielāks nekā divās pārējās Baltijas valstīs.
Galvenie 1944.–1953. gada vēstures pētījumu virzieni visās Baltijas valstīs
pēdējos piecpadsmit gados ir bijuši līdzīgi:
• represijas;
• pretošanās kustība, īpaši bruņotā cīņa;
• padomju režīma galvenās politiskās un represīvās institūcijas.
Protams, ir veikti pētījumi arī par citiem jautājumiem – ekonomisko politiku, kultūras
attīstību, reliģisko konfesiju stāvokli u.c., tomēr šādu pētījumu ir ievērojami mazāk. Dominējošās
kopīgās tēmas nenozīmē to, ka nepastāvētu vērā ņemamas atšķirības, kas
izriet no katras Baltijas valsts vēsturiskās attīstības īpatnībām un no politiskās situācijas
katrā republikā pēckara gados. Tā Lietuvas pēckara vēstures pētījumos būtiska nozīme
ir darbiem par poļu iedzīvotāju likteni, poļu pretošanās kustību, lietuviešu un poļu attiecībām
Otrā pasaules kara laikā un uzreiz pēc kara, poļu repatriāciju pēc kara, lai gan
jāatzīmē, ka ar šo tematiku vairāk nodarbojas Polijas zinātnieki. Lietuviešu zinātnieku
darbos salīdzinājumā ar igauņu un latviešu publikācijām nenoliedzami izteiktāks pārsvars
ir partizānu kustības tematikai. Vienlaikus interese par partizānu cīņu ir devusi