15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
You also want an ePaper? Increase the reach of your titles
YUMPU automatically turns print PDFs into web optimized ePapers that Google loves.
150 Latvija nacistiskās Vācijas okupācijas varā<br />
apvidos ātri pieauga tiktāl, ka vietējo iedzīvotāju veidotas partizānu grupas izzuda,<br />
nepaguvušas izveidoties, laikā no 1. līdz 3. jūlijam (Līgatne, kur vietējie strādnieki<br />
izrādījās ļoti aktīvi, bija izņēmums), un līdz vērmahta ienākšanas brīdim pagastu<br />
pašvaldību funkcijas Rīgas apriņķa austrumdaļā pildīja vairākas dažus desmitus vīru<br />
lielas profesionālu militārpersonu “karadraudzes”.<br />
Iedzīvotāju paļāvība uz bijušās Latvijas armijas militārpersonām un viņu spēju<br />
nodrošināt kārtību un pasargāt no negaidītiem uzbrukumiem bija vieni no lielākajiem<br />
bezvaras perioda maldiem. Patiesībā, kā rādīja notikumu gaita, latviešu virsniekiem<br />
nebija nekādas partizānu kara pieredzes, viņi bija apmācīti cīnīties vismaz vairākus<br />
tūkstošus vīru lielu vienību sastāvā iepriekš sagatavotās pozīcijās un nespēja<br />
improvizēt ārkārtas situācijās. Teritoriālā korpusa karavīru grupas it visur Vidzemē<br />
1941. gada vasarā atstāja labu iespaidu tikai savas gandrīz nevainojamās uzvedības<br />
dēļ. Taču, tiklīdz bija jāveic kas vairāk par apjukušu sarkanarmiešu atbruņošanu,<br />
ieroču, taktisko zināšanu un kopīgās kauju pieredzes trūkums noveda pie vietēja<br />
mēroga traģēdijām, kas apdraudēja arī civiliedzīvotājus. 25 Veiksmīgākās partizānu<br />
vienības Latvijā šai laikā parasti veidoja neprofesionāļi, kas lietoja vardarbību kā pēdējo<br />
galējo līdzekli un centās saglabāt neskartu savu pagastu vai pilsētu. Militāristiem<br />
neatkarīgi no ranga bija vajadzīgas uzvaras kā savas prasmes pierādījums. Pirmais<br />
teritoriālā korpusa karavīru nesaprātīgi izprovocētais incidents apskatāmajā periodā<br />
bija sadursme ar bruņotu padomju izlūkvienību pie Dūņkroga netālu no Carnikavas<br />
1. jūlijā. Mēģinājumā aplenkt un atbruņot daudz spēcīgāku pretinieku gāja bojā trīs<br />
latviešu karavīri, un tuvāko ciemu ļaudis no represijām glāba vienīgi sarkanarmiešu<br />
nevēlēšanās uzkavēties tik nedrošā vietā. 26 Tikpat nepārdomāti organizēta naktī<br />
no 3. uz 4. jūliju izrādījās īslaicīgā kauja pie Raganas, kur krita astoņi nacionālie<br />
partizāni. Pretēji J. Dzintara apgalvojumam no padomju puses šai sadursmē iesaistījās<br />
nevis bēgot apmaldījušies sarkanarmieši, bet gan tikko evakuētās Siguldas<br />
apkārtni novērot atsūtīta armijas vai iekšlietu karaspēka vienība. 27 Visticamāk runa<br />
bija par vienu no operatīvajām grupām, kas 2. un 3. jūlijā pēc LPSR iekšlietu tautas<br />
komisāra vietnieka J. Pieša rīkojuma apbraukāja Vidzemi, lai noskaidrotu patieso<br />
situāciju. 3. jūlija pēcpusdienā vismaz divas operatīvās grupas automašīnas ieradās<br />
Sējas pagastā, kur iztaujāja iedzīvotājus un, iespējams, pieļāva arī dažus vardarbības<br />
incidentus. No Sējas par notiekošo paziņoja uz Inčukalnu, kur līdz ar vismaz 27 latviešu<br />
karavīru ierašanos bija izveidojusies apmēram 50 vīru liela partizānu kopa. 28<br />
Par nelaimi, Inčukalna kaujiniekiem bija tikai viens sliktas kvalitātes ložmetējs, maz<br />
patronu un minimāls priekšstats par situāciju pat tuvējā apkārtnē. Turklāt vietējie<br />
iedzīvotāji ne vienmēr spēja atrast kopīgu valodu ar jaunpienācējiem. Kā rezultāts,<br />
spriežot pēc vēlākiem un visai tendencioziem kaujas aprakstiem, ap 30 partizānu<br />
leitnanta V. Bruniņa vadībā 3. jūlija vakarā izvietojās pie Straupes šosejas, ar acīm-
Change language