15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
194 Padomju okupācija 1944–1959<br />
centrs, kas ir pazīstams kā S-Keskus (S-Centrs), kura uzdevums ir aktivizēt un koordinēt<br />
pētījumus. 1 Tā dalībnieki ir igauņu vēsturnieki, kas nodarbojas ar minētā perioda<br />
izpēti. S-Keskus īsteno vairākus pētniecības projektus, kas attiecas uz aplūkojamo<br />
laikposmu: padomju varas institūcijas Igaunijā 1940.–1991. gadā (IKP CK, Ministru<br />
Padome, Augstākā Padome, <strong>Valsts</strong> drošības komiteja, Iekšlietu ministrija); VDK darbība<br />
Igaunijā 1940.–1950. gadā; kultūras politika 1940.–1955. gadā, kā arī pētījumi<br />
par nacionālās pretošanās kustību. Līdztekus pētniecības koordinācijā un veicināšanā<br />
liela nozīme ir Igaunijas Starptautiskajai komisijai noziegumu pret cilvēcību pētīšanai<br />
(International Commission for Investigation of Crimes Against Humanity). Komisija<br />
ir publicējusi ziņojumus par 1940.–1944. gadā – padomju un vācu okupācijas laikā<br />
veiktajiem noziegumiem pret cilvēcību, 2 bet ir paredzēts arī otrās padomju okupācijas<br />
vērtējums. 2003. gadā Tallinā tika atvērts arī Okupācijas muzejs, kuru nodibināja nevalstiska<br />
organizācija – Kistlera-Riso fonds. Jāatzīmē, ka fonds padomju perioda pētniecību<br />
izvirzīja kā priekšnoteikumu muzeja nodibināšanai un ir atbalstījis vairākus<br />
nopietnus pētniecības projektus. Visumā rodas iespaids, ka Okupācijas muzejs veidojas<br />
par vienu no galvenajiem aplūkojamā perioda vēstures pētniecības centriem. No valsts<br />
atbalstītajām institūcijām padomju perioda pētniecībā visaktīvāk darbojas arhīvi, īpaši<br />
Igaunijas <strong>Valsts</strong> arhīvs, kā arī Tartu universitātes Arhīvu pētniecības katedra.<br />
Atšķirībā no Igaunijas, kur nevar izdalīt kādu dominējošu institūciju un kur valsts<br />
un privātā sektora ietekme šķiet vienlīdz nozīmīga, Lietuvā lielākā loma pētniecībā ir<br />
valsts atbalstītajām struktūrām un par galveno koordinējošo struktūru ir kļuvis Lietuvas<br />
iedzīvotāju genocīda un pretošanās pētniecības centrs (LIGPC). Centrs tika nodibināts<br />
1993. gada jūlijā, reorganizējot 1991. gadā Augstākās Padomes dibināto darba grupu<br />
VDK darbības dokumentācijai un 1992. gadā dibināto <strong>Valsts</strong> Lietuvas iedzīvotāju genocīda<br />
pētniecības centru. 1994. gadā centrs pārņēma pretošanās dalībnieku tiesību<br />
komisiju, bet 1997. gadā tā paspārnē tika nodots 1993. gadā Filozofijas, socioloģijas un<br />
tiesību institūtā dibinātais Represiju pētniecības centrs, kā arī tajā pašā gadā dibinātais<br />
Genocīda upuru muzejs. 3 Tādējādi LIGPC ir kļuvis par galveno pētniecības centru, kas<br />
nodarbojas kā ar padomju un nacistiskā totalitārisma upuru apzināšanu, represiju un<br />
pretošanās dokumentēšanu no 1939. līdz 1990. gadam, tā arī veic vērā ņemamu izglītošanas<br />
darbu. Jāatzīmē, ka Lietuvā represiju upuriem veltīti pieminekļi vai memoriāli ir<br />
izveidoti vairākumā pilsētu (pārsvarā tie ir saistīti ar ēkām, kurās pēckara gados atradās<br />
NKVD/<strong>Valsts</strong> drošības ministrijas vietējās nodaļas un kur tika turēti apcietinājumā un<br />
spīdzināti partizāni un citi iedzīvotāji). Par centra paveiktā darba apjomu liecina arī tas,<br />
ka 2004. gada septembrī tā sastādītajās kartotēkās bija ziņas par 110 000 represēto<br />
un 25 000 brīvības cīnītāju, kā arī par 17 000 iznīcinātāju bataljonu dalībnieku un 8500<br />
<strong>Valsts</strong> drošības komitejas (VDK) darbinieku, bez tam Lietuvas Represiju pētniecības<br />
centrs bija izveidojis arhīvu ar 150 000 represēto personu anketām. 4
Change language