15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja

204 Padomju okupācija 1944–1959
Baltijas valstu sadarbība 1944.–1953. gada laikposma vēstures pētniecībā.
Sadarbību var izsvērt un novērtēt dažādi. Ja aplūkojam dalību konferencēs un sadarbību
starp atsevišķām institūcijām, piemēram, Lietuvas Genocīda un pretošanās
centru, no vienas puses, un Latvijas Okupācijas muzeju un Totalitāro režīmu dokumentācijas
un pētniecības centru, no otras puses, rodas priekšstats, ka sadarbība visumā
ir diezgan intensīva, īpaši starp Latviju un Lietuvu. Taču, ja par efektīvas sadarbības
izpausmi uzskatām kopēju pētniecības projektu īstenošanu, tad tādu ir maz. Pašlaik
lielākā sadarbības izpausme ir bijis Lietuvas Genocīda un pretošanās centra projekts,
kura rezultātā ir notikušas vairākas konferences un izdoti rakstu krājumi “Pretpadomju
pretošanās Baltijas valstīs”. 47 Par šādu sadarbības projektu zināmā mērā var uzskatīt
arī Igaunijā Tartu universitātes pētnieka Olafa Mertelsmana organizētās konferences
rezultātā tapušo rakstu krājumu “Baltijas valstu sovetizācija, 1940–1956”. 48 Lai gan
pastāv mēģinājumi aplūkot atsevišķas problēmas visas Baltijas kontekstā, piemēram,
A. Anušauska publikācijas par bruņoto pretošanos Baltijas valstīs un Rietumukrainā,
kā arī jau minētā R. Altnurmes publikācija par PSRS Reliģisko kultu lietu padomes
darbību 1944.–1949. gadā, arī A. Streika publikācijas u.c., tomēr paliek spēkā A. Rahi
jau 1999. gadā izteiktais atzinums, 49 ka joprojām būtībā vienīgais akadēmiskais darbs,
kurā ir mēģināts sintezēt aplūkojamā perioda Baltijas valstu vēsturi, ir Romualda Misjūna
un Reina Tāgeperas grāmata. 50 Šajā kontekstā nenoliedzams sasniegums ir Baltijas
valstu vēsturnieku kopēji uzrakstītā mācību grāmata skolām, 51 taču tā, protams, nevar
aizstāt akadēmiskus pētījumus. Rodas iespaids, ka piedalīšanās konferencēs, rakstu
publicēšana rakstu krājumos utt., kaut arī tam visam ir pozitīva nozīme personisku
kontaktu veidošanā, tomēr lēni veido jaunu sadarbības kvalitāti. Atsevišķi Baltijas
valstu vēsturnieki ir labi informēti par savu kolēģu darbiem un pētniecības pieejām,
tomēr visumā zināšanas par kaimiņvalstu zinātnieku veikumu ir fragmentāras un nepilnīgas.
Nepietiekami tiek izmantotas citu Baltijas valstu kolēģu atziņas un atradumi
pētījumos. Nenotiek arī zinātniskas diskusijas par kopīgo un atšķirīgo Baltijas valstu
vēsturē pēckara gados.
Tajā pašā laikā ir ne mazums problēmu un tematu, kuru risinājumu var veicināt
tieši izpratne par to, ka tādi paši vai līdzīgi notikumi un procesi ir/nav notikuši arī
pārējās Baltijas republikās. Vairākums jautājumu – deportācijas, kolektivizācija,
VK(b)P CK Igaunijas, Latvijas un Lietuvas biroji 1944.–1947. gadā, kadru tīrīšanas,
nacionālkomunisms, reliģijas politika u.c. acīmredzot nemaz nav izprotams un izskaidrojams
vienas republikas kontekstā. Raksturīgs piemērs (kas gan nedaudz ir
aiz aplūkojamā perioda ietvariem) ir 1957. gada Baltijas republiku augstāko padomju
prezidiju lēmumi, kas neļāva republikās atgriezties vairākām politiski represēto
personu kategorijām. Gan igauņu, gan lietuviešu un latviešu publikācijās tie tiek
aplūkoti izolēti, kā attiecīgās republikas vadības iniciatīva. Taču pēc formas tie ir