15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja

Alfreds Erihs Senns. Baltijas kaujas lauks
ebreji, pēc Dova Levina domām, “bija pārtikušāki nekā ebreji citās Austrumeiropas
valstīs, ieskaitot Poliju un Rumāniju” 7.
Lai arī kāda būtu bijusi ebreju attieksme pret iepriekšējiem autoritārajiem režīmiem,
ebreju kopienu sākotnējais jaunā režīma novērtējums bija labvēlīgs. Levins paziņo,
ka “līdz ar padomju varas nodibināšanu ebreji juta daudz lielāku fizisko drošību nekā
iepriekš. Viņu dzīvi ievērojami atviegloja visu pret ebreju minoritāti vērsto ierobežojumu
un diskriminatīvo pasākumu atcelšana.” Kāds ASV ieradies imigrants izteicās daudz
emocionālāk, izsaukdamies: “Zem Krievijas varas mēs bijām brīvi.” Ben-Cion Pinčuka
vērtējums ir daudz uzmanīgāks: “Noteicošais spēks, kas lika ebrejiem atbalstīt padomju
varu, bija nevis aizraušanās ar komunisma idejām, bet gan grautiņi un nacistu
terors.” (Amerikāņu sūtnis Lietuvā raksturoja padomju varas attieksmi pret ebrejiem
kā “tolerantu, bet ne draudzīgu”.) To, ka atbalsts režīmam sakrita ar daudzu ebreju
deportāciju no Polijai atņemtajām Baltkrievijas un Ukrainas teritorijām, var uzskatīt par
sava veida vēstures ironiju. 8
Padomju dubultās nacionālās un šķiru revolūcijas mērķi drīz vien mazināja ebreju
labvēlīgo attieksmi. Lietuvā valsts drošības dienesta aģenti ziņoja, ka gados jaunākie
ebreji izrāda lielu entuziasmu par jauno sabiedrisko kārtību, bet vecākie, daudz konservatīvākie
un daudz turīgākie ebreji uzlūko gaidāmo “šķiru revolūciju” ar zināmām
bažām un cer vienīgi uz to, ka jaunā valdība būs stabila un neieviesīs radikālus pasākumus.
(Pēc D. Levina datiem, ebrejiem piederēja 57% fabriku un 83% uzņēmumu, ko
1940. gadā nacionalizēja Padomju Lietuvas valdība.) Tomēr, kā norāda Zvi Gitelmans,
“neskatoties uz nepatiku pret boļševiku karojošo ateismu, cionistu vajāšanu un īpašumu
nacionalizāciju, daudzi ebreji sagaidīja Sarkano armiju kā savu atbrīvotāju” 9 .
Jaunie ebreju vīrieši izrādīja īpaši lielu sajūsmu par jauno kārtību, un vairāki autori
ir runājuši par jauno ebreju sacelšanos pret savu etnisko mantojumu un senču kultūru.
Jans Gross ataino padomju iekārtas vilinājumu šādiem vārdiem.
Pārmaiņas apsveica tie, kam tradicionālais ebreju dzīvesveids, rituāli un tradīcijas
likās nospiedoši. Viņi juta, ka jaunais režīms piedāvā, kā izlauzties no ebreju kopienas
uzliktajiem ierobežojumiem. Ebreju kopienas sociālās kontroles mehānismi tika ātri un
pilnībā sagrauti ne tikai tāpēc, ka padomju pilsoņa statuss piedāvāja šķietami lielākas
iespējas, bet gan, visdrīzāk, sovetizācijas ietekmē.
Zvi Kolics daudz bargākiem vārdiem raksturo IeTK ebreju tautības darbiniekus,
“kurus bija pārņēmis evsekciju (Viskrievijas Komunistiskās partijas ebreju sekcijas)
pašnicinājuma gars” 10 . Tā vai citādi, bet padomju režīms saasināja ebreju kopienās
iekšējās pretrunas.
Ebreji, kas atbalstīja jauno režīmu, ieguva līdz tam nepieredzētu ietekmi visu Baltijas
padomju republiku sabiedriskajā dzīvē. Levins to izskaidro ar notikumu dabisku attīstību:
“Ebreju ierēdņu iecelšana visos valsts aparāta līmeņos, bez šaubām, bija gandrīz
21