15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja

Antonijs Zunda
Baltijas valstu problēma un Lielbritānija
Otrā pasaules kara gados (1939–1945)
Starpkaru periodā (1918–1939) liela nozīme neatkarīgo Baltijas valstu izveidošanā
un pastāvēšanā bija Rietumu demokrātiskajām valstīm, pirmām kārtām Lielbritānijai.
Latvijā tā tika uzskatīta par vienu no galvenajiem sabiedrotajiem un neatkarības garantiem.
Visu aplūkojamo laikposmu starp Lielbritāniju un Baltijas valstīm pastāvēja
intensīvas ekonomiskās un politiskās attiecības. Sākoties Otrajam pasaules karam,
šo attiecību pastāvēšana bija apdraudēta, bet pēc Baltijas valstu okupācijas izbeidzās
vispār. Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācija, aneksija un sovetizācija 1940. gada
vasarā Lielbritānijai nebija pārsteigums. Tā atzina šos Padomju Savienības soļus
de facto, bet neatzina de iure. Britu līderis V. Čērčils (W. Churchill) uzskatīja, ka jautājums
par teritoriālo pārmaiņu likumību Austrumeiropā un Baltijā jārisina pēckara
Miera konferencē.
Anglijas politiku pret Latviju, Lietuvu un Igauniju Otrā pasaules kara gados var
sadalīt četros posmos. 1. posms: 1939. gada septembris–1940. gada jūnijs (no Otrā pasaules
kara sākuma līdz padomju okupācijai); 2. posms: 1940. gada jūnijs–1941. gada
jūnijs (no pirmās padomju okupācijas līdz padomju-vācu kara sākumam); 3. posms:
1941. gada jūnijs–1945. gada maijs (nacistiskās Vācijas okupācijas laiks); 4. posms:
1944. gada vasara–1945. gada maijs (otrās padomju okupācijas sākums un kara
beigas).
Sākoties Otrajam pasaules karam, Anglijas un Baltijas valstu attiecībās parādījās
jaunas problēmas. Tradicionālais, gadiem ilgi pastāvējušais attiecību mehānisms bija
nopietni apdraudēts. Baltijas valstis bija nonākušas starptautiskā izolācijā. Sarežģītajos
apstākļos tām bija mazas manevrēšanas iespējas. Jau 1938. gadā, sekojot Skandināvijas
valstīm, Latvija, Lietuva un Igaunija bija pasludinājušas absolūto neitralitāti. Nākamā
gada vasarā tās bija atteikušās no Lielbritānijas, Francijas un PSRS garantijām, kā arī
noslēgušas neuzbrukšanas līgumu ar Vāciju. Baltijas valstu vienīgais starptautiskais
aizsegs bija Tautu Savienība un Baltijas Antante, bet tās valstu savstarpējās domstarpības
bija tik lielas, ka šī savienība nedeva nekāda labuma. Situāciju vēl vairāk
sarežģīja Molotova–Ribentropa pakts un citi PSRS un Vācijas līgumi. Tāpēc, sākoties
71