15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
15.sējums - Valsts prezidenta kanceleja
Create successful ePaper yourself
Turn your PDF publications into a flip-book with our unique Google optimized e-Paper software.
Antonijs Zunda. Baltijas valstu problēma un Lielbritānija Otrā pasaules kara gados (1939–1945)<br />
un Igaunijas vēstures un vācu režīma politikas izvērtēšanas sekoja konstatējums, ka<br />
pēc Vācijas sakāves karā Lielbritānija nevarēs būtiski ietekmēt Padomju Savienības<br />
politiku Baltijā. Gribam mēs to vai ne, PSRS dominēs Baltijas jūras reģionā. 47 Arī britu<br />
Kara kabineta slepenajā instrukcijā par propagandas darba īpatnībām pret PSRS kara<br />
laikā uzsvērtas līdzīgas domas. “Krievija pēc kara centīsies nostiprināt savu ietekmi<br />
Eiropā. Pirmām kārtām tās interesēs ir stratēģiski drošu robežu izveide austrumos. Īpaši<br />
tā vēlas Baltijas valstu, Polijas austrumu daļas, Besarābijas un Bukovinas iekļaušanu<br />
savā sastāvā. Mums ir jābūt uz to gataviem.” 48<br />
Arī A. Īdens, kurš šajā laikā veda intensīvas sarunas ar Padomju Savienību par<br />
abu valstu sadarbības līguma noslēgšanu, atbalstīja līdzīgu pieeju. Tas atspoguļojās arī<br />
Ziemeļu departamenta nostājā. Mums jau zināmais A. Varners saistībā ar to rakstīja:<br />
“Mēs kopā ar ASV nedrīkstam Krievijai dot pilnīgi brīvu vaļu Austrumeiropā, izņemot<br />
varbūt Baltijas valstis.” 49<br />
Aprēķina faktors Anglijas politikā pret Baltijas valstīm vēl skaidrāk atklājās Zieme<br />
ļu departamenta sagatavotajā speciālajā pārskatā A. Īdenam. Tā ievadā teikts, ka<br />
Baltijas valstis, kā rāda to vēsture, vienmēr bijušas vai nu Vācijas, vai arī Krievijas<br />
interešu sfērā. Ideja par to patstāvību un neitralitāti bijusi ilūzija, un to labi pierādījuši<br />
1939. gada notikumi, kad tās zaudēja neatkarību un atkal nokļuva PSRS ietekmes<br />
sfērā. Krievijas intereses šajās valstīs pirmām kārtām ir stratēģiskas. Ja gadījumā<br />
Baltijas valstis paliktu Vācijas reiha sastāvā, to turpmākā pastāvēšana būtu vairāk<br />
nekā sarežģīta. Krievijas sistēma, kas veidota uz padomju republiku savienības principiem,<br />
tomēr dotu labākas pašsaglabāšanās iespējas, kaut arī galu galā visu izlemtu<br />
Maskava.<br />
Pārskatā bija uzsvērta doma, ka Lielbritānija pēc kara nevarēs uzņemties kādas<br />
konkrētas saistības Austrumeiropā. “Mēs varam piekrist vai arī nepiekrist Krievijas<br />
prasībām, bet faktiski mēs varēsim atsaukties vienīgi uz Krievijas apņemšanos ievērot<br />
Atlantijas hartas principus. Ja mēs būsim opozīcijā Krievijas politikai Austrumeiropā<br />
pēc kara, mēs šādā veidā ātri varam rekonstruēt krievu-vācu savienību. Tas var reāli<br />
notikt, ja mēs Krievijai neļausim noteikt Austrumeiropas likteni.” 50<br />
Dokumenta autori atkārtoti izvirza jautājumu: kas Anglijai ir izdevīgāk – izvirzīt stingras<br />
prasības Padomju Savienībai par pirmskara stāvokļa atjaunošanu Austrumeiropā,<br />
tai skaitā Baltijā, vai arī pēckara periodā uzturēt Eiropā spēku līdzsvaru starp valstīm un<br />
nepieļaut Krievijas vai Vācijas uzkundzēšanos? Beigu beigās tiek secināts, ka Anglijai<br />
tomēr jāievēro Krievijas stratēģiskās intereses un Atlantijas hartas principu īstenošanai<br />
dažādos pasaules reģionos ir jāpieiet diferencēti.<br />
Īdens 1942. gada 29. janvārī savā atbildē uz šo pārskatu konstatēja, ka diezin<br />
vai arī šāda formula pilnībā apmierinās J. Staļinu. A. Īdens bija satraukts par to, ka<br />
Krievijai varētu nepatikt Anglijas atsaukšanās uz Atlantijas hartu un tās principu – kaut<br />
83
Change language